Latgales kokles reti atrodamas muzejos, tās bija svēts un sakrāls instruments, atzīst etnomuzikologs Valdis Muktupāvels.
“Lai gan Latgales kokles ir radinieks savai Kurzemes māsai, tomēr šim instrumentam ir atšķirīgs skanējums, izskats, spēlēs veids un repertuārs. Latgales kokles vēl ir diezgan daudz skanējušas 20. gadsimta pirmajā pusē un pat pēc Otrā pasaules kara,” stāstīja Muktupāvels. Šis instruments mūsdienās ir atdzimis, un Latvijā šobrīd visvairāk tiek spēlētas tieši Latgales kokles.
“Muzejos Latgales kokļu ir mazāk nekā Kurzemes kokļu, un instruments skan ne vien savam priekam, bet arī deju pavadījumam. Tajā pašā laikā latgaliešiem bijusi īpaša attieksme pret savu kokli. Piemēram, Nacionālā Vēstures muzeja arhīvā atrasts pieraksts, ka Rēzeknes pusē viens vīrs stāstījis, kā vectēvs mācījis gatavot kokli. Tur parādījās motīvs, ka koku Latgales koklei cērt tad, kad mājās kāds nomiris. Laikā, kad bēru procesija no mājas uz kapsētu bija sākusies, kādam tad bija jāiet mežā nocirst koku un gatavot instrumentu. Un tikai tāda kokle ir īsti skanējusi,” atklāja muzikologs.
“Tātad tāda dvēseļu pārceļošana caur koku, kas vēlāk pārtop par kokli un acīmredzot tā ir tieši tā dvēsele, kas rezultātā skan no instrumenta,” stāstīja Muktupāvels.
“Nenoliedzami šīs priekšstats kokli ir nostādījis īpašā stāvoklī. Kā dokumentos norādīts, tas bijis svēts, sakrāls instruments. Tāpēc nav pārsteigums, ka kokli koklējuši ne vien zemnieki savās būdās, bet arī priesteri. Katra stīga dod vienu toni, Latgales kokle ir ar 9 līdz 12 stīgām un var spēlēt plaša diapozona mūziku,” norādīja Muktupāvels.
lsm.lv / Sintija Ambote (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)
