Pateicoties jauniem pieminekļiem un piemiņas zīmēm, kas uzstādīti arī Latgalē un Sēlijā, 21. gadsimtu var dēvēt par pieminekļu gadsimtu, uzsver Daugavpils tēlnieks Ivo Folkmanis, skaidrojot, kāpēc pieminekļi ir tautas vēstures neatņemama sastāvdaļa.
Pieminekļu kultūra aizsākās Rēzeknē
Rēzeknē darbojas Latgaliešu kultūras biedrība, kuru ilgus gadus vadīja viens no čaklākajiem pieminekļu ideju autoriem Pēteris Keišs. Viņš telefonsarunā pastāstīja, ka pieminekļu ēra Latgalē aizsākās ar pieminekļa „Vienoti Latvijai” atjaunošanu pagājušā gadsimta 90. gados. Toreiz naudu saziedoja iedzīvotāji. Kad piemineklis bija uzstādīts, biedrība analizēja, kuru vēsturiska personība ir pelnījusi pieminekli vai piemiņas zīmi.
„Domājām par Franci Trasunu, taču tobrīd viņam nebija atcelta ekskomunikācija (izslēgšana no baznīcas). Izsvērām, ka jāiemūžina Nikodema Rancāna devums jaunatnes izglītošanā - viņam veltīto pieminekli atklājām 2002. gadā. Pēc tam Latvijas Romas katoļu baznīca saņēma Romas pāvesta rakstu, ka ir atcelta ekskomunikācija Francim Trasunam, un 2009. gadā tika uzstādīts Franča Trasuna piemineklis pie Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas ēkas, kurā 1917. gadā notika Latgales kongress, kā arī viņam veltīta piemiņas plāksne pie Jēkaba katedrāles Rēzeknē. Pēc tam tomēr vienojāmies, ka jārada piemineklis mūsdienu cilvēkiem, kurus pazīstam un ar kuriem kopā apmeklējam pasākumus. Izvēlējāmies dzejnieku un pedagogu Antonu Kūkoju. Viņa pieminekli atklājām 2012. gadā pie Latgales kultūrvēstures muzeja, kur dzejnieks kādu laiku strādāja,” pastāstīja P. Keišs.
Šogad Rēzeknē, klātesot valsts amatpersonām, tik iesvētīts Latgales kongresa simtgades piemineklis, kas arī tapis ar Latgaliešu kultūras biedrības un P. Keiša atbalstu. Un šobrīd, pēc biedrības ierosinājuma, top piemineklis Vladislavam Rubulim, Latvijas tautas labklājības ministram. To uzstādīs nākamgad Miera ielas kapos Rēzeknē.
Kā teica P. Keišs, ievērojamus politiķus, sabiedriskos darbiniekus viņš iepazina jau bērnībā, lasot Kārļa Ulmaņa laika presi un grāmatas, tostarp žurnālu „Katoļu dzeivi”. Stāsta P. Keišs: „Toreiz pārliecinājos, ka jāzina tautas vēsture, jo bez tās nav nākotnes. Latvijai atgūstot brīvību, ar pieminekļu kustību iesaistījos ievērojamāko latgaliešu un vēsturisko notikumu piemiņas saglabāšanā. Šos centienus vienmēr atbalstīja un atbalsta Rēzeknes pilsētas un novada pašvaldība, kā arī Latgales iedzīvotāji.”
Daugavpilī top simtgades piemineklis
21. gadsimtā piemiņas objekti tapuši arī Daugavpilī. Vispirms tika uzstādīta piemiņas zīme „Veltījums Rotko” un „Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama piemiņas zīme” (abas 2003. gadā). Atklāta piemiņas zīme Daugavpils geto ieslodzītajiem (2015). Vienīgais piemineklis ir veltīts P. Dubrovinam – tas uzstādīts 2007. gadā.
Tomēr populārākie tēlniecības objekti ir memoriālās plāksnes, pastāstīja Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska. Piemēram, uzstādīta memoriālā plāksne pilsētas vadītājam A. Švirkstam (2011), rabīnam A. Kukam (2013), rakstniekam L. Dobičinam (2013), pulkvedim Frīdriham Briedim (2015) un citiem. Tāpat pilsētvidē varam vērot citus tēlniecības objektus, piemēram, piemiņas akmeni pašvaldības darbiniekiem A. Pfeiferam un A. Hāgenam (2009).
Septembrī Daugavpilī noslēdzās pieminekļa „Latvijai 100” metu konkurss. Jānis Dukšinskis, Daugavpils domes Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētājs, pastāstīja, ka piemineklis ir ietverts Latvijas simtgades aktivitāšu un pasākumu programmā. „Pieminekļa izveidošana bija dažādu Daugavpils nacionālo biedrību, sabiedrisko organizāciju un iestāžu iniciatīva, kuru atbalstīja Daugavpils pilsētas un novada pašvaldība. Tāpat šīs idejas realizācijā iesaistījās daudzi pilsētas un novada iedzīvotāji. Tas vairo kopības un patriotisma jūtas, piederību pilsētai, novadam un valstij,” atzina J. Dukšinskis. Viņš uzsvēra, ka Daugavpilī nav tik daudz pieminekļu vai vides objektu, kuri saistīti ar valstiskumu, tāpēc Latvijas simtgades piemineklis ir nepieciešams. Pie pieminekļa, kas atradīsies pilsētas centrā, varēs rīkot Latvijas svētku un atceres pasākumus.
J. Dukšinskis teica: „Konkursā uzvarēja skiču projekts „Saules kalnā”. Pieminekļa nosaukums uzsver saules tēmu, kas bija ļoti nozīmīga Latvijai un Daugavpilij. Realizējot autora ideju, piemineklis pilsētvidei piešķirs interesantu akcentu, un, pateicoties gaismas instalācijām, tas varētu kļūt par vienu no pilsētas apskatāmākajiem vides objektiem.”
Pieminekļa ideja jānobriedina
Ivo Folkmanis veidojis vairākus pieminekļus un piemiņas zīmes, un šos centienus vienmēr ir atbalstījis un savu padomu nekad nav liedzis viņa tēvs tēlnieks Indulis Folkmanis.
Šogad Ilūkstē tika atklāts viņa piemineklis izsūtītajiem, bet pašlaik viņš veido Vladislava Loča pieminekli, ko arī atklās šogad Rēzeknē.
I. Folkmanis atzina: „Latgalē 21. gadsimta sākums iezīmēts ar daudzām nozīmīgām piemiņas zīmēm, pieminekļiem, un tas ir vērtējams pozitīvi. Piemineklis ir paredzēts ilgam laikam. Tas atgādina, ka mūsu vēsture ir bagāta. Žēl, ka ir nojaukti iepriekšējā gadsimta pieminekļi, jo tie varētu stāstīt jauniešiem, ka ir bijušas dažādas varas un arī grūti laiki, un ka mūsu valsts brīvība ir tautas izcīnīta.”
Atbildot uz jautājumu, vai, sagaidot Latvijas simtgadi, jāuzstāda pieminekļi, tēlnieks pauda domu, ka 100 gadi mūžības kontekstā ir īss mirklis, tomēr mūsu valstij tas ir nozīmīgs notikums, kuru mēs, iedzīvotāji, varam uzsvērt ar pieminekli savas pilsētas centrā. „Pieminekļa idejai ir jānobriest. Māksliniekam nav viegls uzdevums radīt simtgades pieminekļa skici vai projektu divos mēnešos. Kā iedvesmas avots ir daba -- cilvēks, koki, dzīvnieki. Tur nav nekā lieka. Tāpat ilgtspējīgai pieminekļa idejai jābūt ļoti skaidrai, harmoniskai. Ir labi, ja ir norāde ar darba nosaukumu un autora vārdu. Turklāt maz ir nelielu pieminekļu, lai bērns vai pieaugušais varētu apsēsties blakus un, piemēram, nofotografēties,” teica tēlnieks.
Tautai pieminekļi ir vajadzīgi, un, ja piemineklis uzrunā, tas kļūst tuvs, to apmeklē biežāk, nekā citas piemiņas vietas, turpināja I. Folkmanis, pauzdams vērojumu, ka par pieminekļu nozīmi tautā liecina arī cilvēku vēlme pārsaukt pieminekļus. Piemēram, pirms 25 gadiem Rēzeknē atjaunotajam piemineklim „Vienoti Latvijai” ir tautas dotais nosaukums „Māra”, tāpat Brīvības pieminekli Rīgā cilvēki nosaukuši par „Mildu”.
