„Ļoti labi atceros pirmo stāstu. Bija balta diena, sniga sniegs, tajā dienā sākās īsta ziema. Likās, ka tā ir tāda kā laba zīme – grāmata sanāks!” atceras grāmatas „Līksniešu atmiņu stāstos” idejas iniciatore Silvija Sproģe. Nu, pēc gandrīz četriem gadiem, ideja realizējusies, un Daugavpils novada kultūras namā „Vārpa” 18. novembrī līksnieši ne tikai atzīmēs valsts svētkus, bet arī tapušās grāmatas atklāšanu.
„Mēs, apvienības dalībnieces, dodamies uz „Baraviku” sādžu,” S. Sproģe lasa 2014. gada 12. janvārī tapušā stāsta pirmās rindas. Pati doma par grāmatas izdošanu gan radās daudz agrāk, vēl citi stāsti, kas iekļauti grāmatā, fiksēti jau 2006. gadā, kad S. Sproģe (tolaik Līksnas kultūras nama vadītāja) rīkoja stāstu konkursu „Līksna laika griežos”. „Sapratām, ka cilvēki aiziet, un līdz ar viņiem zūd arī atmiņas,” S. Sproģe skaidro, ka kopā ar citām aktīvo sieviešu apvienības „Saules taka” dalībniecēm stāstus apņēmās fiksēt, doties pie vietējiem, apceļojot dzimto Līksnas pagastu. Stāstniekus lielākoties meklējušas un uzrunājušas pašas, kaut gan bijuši arī gadījumi, kad kāds pats pieteicies. „Jūs bijāt pie manas kaimiņienes, tagad pie manis atbrauciet,” šādi uzrunāja kāda no stāstniecēm. Ciemos „Saules takas” dalībnieces braukušas divatā vai trijatā, lai sarunas ritētu raitāk. Piemēram, Broņislava Tenisa, pie kuras viesojušās toreiz janvārī, stāstījusi par savu bērnību un dzīvi, darbu vietējā kolhozā.
Pilnu rakstu lasiet 27.oktobra numurā.
