Nodevība un neuzticība ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret valsti - tās ir lietas, kas plosa likteņus rakstnieces Andras Manfeldes romānā „Virsnieku sievas”. Par to, kā nepilna gada laikā atspoguļot teju pusgadsimtu senas pagātnes ikdienu, rakstniece stāstīja, tiekoties ar lasītājiem 2. novembrī Latgales Centrālajā bibliotēkā.
Romānā „Virsnieku sievas” A. Manfelde aprakstījusi dzīvi Liepājas Karostā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Šis ir devītais romāns sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts”, to koordinē rakstniece Gundega Repše, kurai grāmatas autore pateicas par latviešu oriģinālliteratūras popularizēšanu.
Kad G. Repše piedāvājusi autorei rakstīt tieši par šo laika posmu, tas šķitis likumsakarīgi, jo rakstniecei jau iepriekš bija tapis stāsts par kādu šim laikam raksturīgu prototipu. „Turklāt piedāvājums sakrita ar laiku, kad sāku dzīvot Karostā,” lasītājiem teica A. Manfelde.
Dzīvojot blakus Karostas cietuma muzejam, autore cerējusi iepazīties ar pašām grāmatas virsrakstā minētajām sievietēm, tomēr sarunas ar vietējām iedzīvotājām negāja raiti. „Es jau neko nedarīju, tīrīju torpēdas,” bez emocijām atbildējusi kāda Liepājas mikrorajonā satikta sieva.
Andra Manfelde bija bērniņa gaidībās, tāpēc darbs pie grāmatas apstājies, bet, tā kā dažādu iemeslu dēļ aizkavējās arī citu autoru darbi, grāmata „Virsnieku sievas” tika veiksmīgi pabeigta noteiktajā laikā. Izdevies atrast dažus grāmatas varoņu prototipus, piemēram, ievadā minēto sievieti ar blondajiem matiem satikusi jau pirmajās dienās pēc ievākšanās dzīvoklī Karostā. „Tā nav sala, taču ir izolētības sajūta, jo tilts ne vienmēr ir vaļā,” stāsta autore, kurai radošo procesu veicināja tieši Karostas vide, nevis satiktie cilvēki.
„Virsnieku sievās” nostaļģijas par padomju laiku neesot. Garīgo vērtību trūkums romānā aprakstīts kā lietu krāšanas fenomens jeb mantkārība. Savukārt stāvēšanu garajās rindas pie veikaliem autore tulko kā sistēmas manipulācijas līdzekli, kas lika cilvēkiem šķiest laiku garīgā bezdarbībā. „Padomju laikos visi cilvēki bija kā kurzemnieki — nesmaidīja, neapskāvās,” joko A. Manfelde. Sievietes, par kurām vēstīts romānā, nav zaudējušas kara laika uzspiesto valdonīguma masku, kas ne tikai liedz veidot saskanīgas attiecības ar vīriešiem, bet arī traucē izrādīt līdzcietību un maigumu, audzinot bērnus. Kā uzsver autore, tā rezultātā septiņdesmitajos gados uzauguši tā dēvētie „grāvju dēli”. „Vīrieši nāk un aiziet, bet bērns paliek,” tā, pēc A. Manfeldes domām, ir tikai daļa no tālaika tipiskās pārliecības, kas daudzās ģimenēs kā vērtību mantojums saglabājies līdz mūsdienām. Tomēr arī vīriešu tēli romānā nav bez trūkumiem, piemēram, alkohols vai mīļākās, šādas izvēles priekšā attopas pat viens no godīgākajiem romāna tēliem, kas nonācis profesionālās dzīves strupceļā.
Rakstniece atklāja, ka atteikusies no dzīves sociālajos tīklos, savu izvēli pamatojot nevis ar jau minēto laika šķērdēšanu, bet vēlēšanos nezaudēt privātumu. „Cilvēks piedzimst kā noslēpums, tā tam arī jāpaliek,” ir pārliecināta rakstniece. Uz to gan reaģēja kāda no lasītājām, paziņojot: „Bet jūs sevi publiskojat savos darbos!” Un patiesi, rakstniece atzīst, ka mīlas mokas, kas vijas cauri vairāku romāna varoņu sižeta līnijām, esot personīgi pārdzīvotas. Viņa atklāj, ka dzīvo ar pārliecību — mīlestība atklājas nevis jūtu dziļumā, bet rūpēs vienam par otru.
Šobrīd autore gatavojas decembrī gaidāmajai bērnu grāmatas „Kurš no mums lidos?” atklāšanai. Savukārt pēc romāna motīviem nākamgad taps izrāde Liepājas teātrī režisora Viestura Meikšāna vadībā.
