"Jo mazākā saskaņā dzīvojam ar dzīvniekiem, jo mazāk izprotam paši sevi," ir pārliecināta rakstniece Inga Ābele. 15. decembrī, viesojoties Latgales Centrālajā bibliotēkā, viņa stāstīja, kas iedvesmojis izzināt Rīgas hipodroma un Latgales rikšotāju audzēšanas vēsturi un to atspoguļot vēsturiskajā romānā „Duna”.
Savu romānā aprakstīto laika posmu, Otro pasaules karu un piecgadi pēc tā, autore salīdzināja ar tumšiem, mutuļojošiem Daugavas ūdeņiem. „Tādiem, kādi tie ir upes lejtecē, ap Rīgu,” precizēja I. Ābele. Taču „Dunā” aprakstītajā likteņu mutulī ierauti ne tikai cilvēki, bet arī zirgi -- šķirnes rikšotāji. Grāmatu apskatniece, žurnāliste Anda Buševica raksta: „Cilvēkus lopu vagonos izsūta uz Sibīriju, šķirnes rikšotājus jūdz vezumos un līdz nāvei nostrādina kolhozos.”
Autore uzsvēra, ka nozīmīga romāna tapšanā bija informācijas avotu apzināšana. Ne velti grāmatas pēdējās lappusēs ievietots garš literatūras saraksts. Viena no izmantotākajām grāmatām ir zirgkopības nozares korifeja Raimonda Baltakmeņa sarakstītā Rīgas hipodroma monogrāfija, daudz palīdzējušas kāda trimdinieka - zirgkopības speciālista dienasgrāmatā fiksētās atmiņas. Iedvesmojuši arī izpētes procesā satiktie cilvēki, piemēram, kāda sieviete Piņķos, kas savu dzīvi veltījusi Latvijas brūnās govs šķirnes pētīšanai. Vēl kāds pastāstījis par sievieti, kas par disidentismu ielikta cietumā, bet sargs viņai atļāvis ņemt līdzi grāmatu, kas toreiz bija aizliegta. Stāsts licis autorei secināt, ka var nākt visādi laiki, bet galvenais -- nedrīkst zaudēt cilvēcīgumu.
Romāna nosaukums "Duna" figurē vairākos aspektos, tāpēc lasītāji jautāja, kurš no tiem autorei šķiet svarīgākais. Viens "Dunu" tulko kā zirgu soļu un kara radītu skaņu, cits saista ar vienu no romāna galvenajiem varoņiem, šķirnes rikšotāju Runhill Dune. Autore gan atzina, ka šāds nosaukums izvēlēts par godu Daugavai, tās senajam nosaukumam. "Nezinu, vai tas ir upes varenības dēļ, bet Daugava manī iedveš mieru," atklāja rakstniece, "iespējams, mīlestību pret Latvijas likteņupi esmu arī pārmantojusi, jo vectēvs bijis plostnieks." Liela loma viņas radošajā procesā esot ģimenei. Piemēram, stāsts krājumam "MĒS. XX gadsimts" tapis, iedvesmojoties no vecāsmātes atmiņām, savukārt katras grāmatas pirmais kritiķis ir rakstnieces tēvs.
Vaicāta, vai arī pašai zirgi ir īpaši mīļi, I. Ābele atklāja kādu pārsteidzošu faktu. Viņās stallī sakritību dēļ nonākusi ķēve, kas, kā drīz vien noskaidrojies, ir romānā aprakstītā pasaulslavenā šķirnes rikšotāja mazmazmazmeita.
Šobrīd autore strādā pie grāmatas "Baltiešu gredzens" iestudējuma Nacionālajā teātrī, kura režisors ir Viesturs Kairišs. Tajā atspoguļota Latvijas vēsture no baltvāciešu skatupunkta. "Baltvācieši tolaik nespēja iedomāties, ka latviešiem, šai „kučieru tautai”, varētu būt sava valsts! Tas liek vēlreiz novērtēt, cik liels bija Latvijas valsts dibinātāju darbs, kāpēc tas jāsvin kā brīnums, ko izcīnīja mūsu vectēvi," skaidroja rakstniece. Par jaunas grāmatas izdošanu konkrētu plānu vēl neesot, bet rakstniece atklāja, ka V. Kairišs aicinājis apsvērt ideju par grāmatas izdošanu latgaliešu valodā.
Projekta “Dialogs. Rakstnieki Daugavpilī” 3. kārta ar šo tikšanos ir noslēgusies, bet LCB sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Gedžūne solīja, ka top jauni projektu pieteikumi, un, iespējams, jau nākamgad rudenī Latgales Centrālajā bibliotēkā viesosies citi sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” romānu autori.
