Kāds, pārceļoties uz dzīvi citā valstī, nespēj šķirties no savas bibliotēkas, un, tērējot lielu naudu, ved to līdzi. Daži grāmatas vienkārši izmet, kāds atdod tiem, kam tās ir vairāk vajadzīgas. Kas notiek ar „nevajadzīgu” literatūru un – vai grāmata joprojām ir labākā dāvana?
Vislasošākās valsts mantojums
Padomju laikos, analfabētisma apkarošanas periodā, lasīja visi, īpaši šiki bija savākt labu personīgo bibliotēku. Retas grāmatas „medīja”, lai pie tām tiktu, stāvēja rindās un iemainīja pret makulatūras kalniem.
Mūsdienās, diemžēl, grāmatas nereti izmet, uzskatot tās par „putekļu vācelēm” un nomainot pret lasīšanu ar moderno ierīču palīdzību. Protams, cilvēki sākuši mazāk lasīt, taču mainījusies arī lasītāju domāšana. Bet, ja kāds vienkārši aiznes grāmatu uz atkritumu konteineru, tad citi rīkojas pēc principa „izlasīji – iedod izlasīt otram”. Piemēram, Daugavpils jauniešu organizācija „Apelsīns” rīko grāmatu apmaiņas gadatirgus. Pēc tāda paša principa darbojas vācu biedrības „Erfolg” grāmatu skapis.
Šis grāmatu skapis Daugavpilī ir spilgts piemērs humānai attieksmei pret grāmatām. Princips ir pavisam vienkāršs – ienāc skapī, izvēlies un paņem grāmatu pēc savas gaumes. Bet vēl labāk būs, ja tās vietā atnesīsi un atstāsi grāmatu no savas bibliotēkas. Kā teica biedrības vadītāja Olga Jesse, ideja noskatīta Vācijā, kur šādu grāmatu skapju ir gana daudz, ir pat grāmatu apmaiņas kustība. Savukārt Daugavpilī šis pasākums nav zaudējis aktualitāti arī pēc skapja „pārcelšanās” uz Mihoelsa ielu.
Biedrībai „Erfolg” ir lieli plāni – nākamais „Grāmatu skapis” tiks uzstādīts Gajokā, pēc arī citos pilsētas mikrorajonos. Jāpiebilst, ka visbiežāk šos grāmatu skapjus apmeklē vecāka gadagājuma cilvēki.
Diemžēl pēc vandālisma gadījumiem skapis pa nakti tiek slēgts. Taču, kā atzīst O. Jesse, ir patīkami, atnākot uz darbu astoņos no rīta, satikt cilvēku, kurš gaida, kad skapis tiks atvērts.
„Latgales Laika” reportieri, pirms kāda laika viesojoties Igaunijā, nelielu grāmatu apmaiņas punktu redzēja Tartu Universitātes Narvas koledžas foajē, kur nedaudz maliņā, nevienam netraucējot, stāv galds, uz kura saliktas grāmatas. Ikviens var paņemt jebkuru grāmatu un atnest savu. Šeit ir dažādas grāmatas, gan nobružāti padomju laiku izdevumi, gan jaunas, igauņu valodā, krievu klasika utt.
Daugavpils Universitātes mārketinga speciālists Jānis Kudiņš saka, ka studenti un pasniedzēji neizrāda ieinteresētību grāmatu apmaiņas punkta ierīkošanā. Universitātes bibliotēkai ir gana liela bāze, īpašos gadījumos nepieciešamo grāmatu var pasūtīt citās bibliotēkās, atzīmē J. Kudiņš.
Liekā krava
Ik mēnesi bibliotēkas noraksta milzumdaudz grāmatu. Kas ar tām vēlāk notiek? Latgales centrālās bibliotēkas vadītāja Jeļena Šapkova stāsta, ka ir Ministru kabineta apstiprināts grāmatu norakstīšanas reglaments. Saskaņā ar to tiek norakstītas grāmatas, kuras jau ir nolietojušās un zaudējušas izskatu. Daudzi grib turēt rokās jaunu, tīru grāmatu, tāpēc tiek pirktas jaunas grāmatas un papildināts bibliotēkas fonds.
Pēc tam noraksta morāli novecojušo (piemēram, nozaru) literatūru, grāmatas, kuras bibliotēkā ir vairākos eksemplāros. Bibliotēka aktīvi sadarbojas ar Daugavgrīvas cietumu. Daļu norakstīto grāmatu nosūta uz turieni, daļu – citām iestādēm.
J. Šapkova pastāstīja, ka cilvēki nes grāmatas uz bibliotēku sakarā ar prombraukšanu vai radinieku nāvi. Tiesa, pēc viņas teiktā, tagad nes jau daudz mazāk. Bibliotēka nevar paņemt visas grāmatas, jo ir pieņemšanas noteikumi. Grāmatai jābūt aktuālai, vietējās vai novada nozīmes, saistītai ar Latgales vēsturi. „Bibliotēka nav no gumijas,” saka J. Šapkova, „mēs iedodam iestāžu kontaktus, kurām iedzīvotāji var piedāvāt grāmatas.”
Dažkārt kādam nevajadzīgas vai norakstītas grāmatas var lieti noderēt. Piemēram, tādējādi pēc ugunsgrēka tika papildināts Daugavpils novada Maļinovas bibliotēkas grāmatu fonds. Grāmatu vākšanas punkts bija Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, tās nesa daudzi. Pašlaik Maļinovas bibliotēka ir pietiekami labi nokomplektēta, ja kādas grāmatas ir vajadzīgas, tās pasūta citos pagastos vai Daugavpilī. Kā teica Maļinovas bibliotēkas vadītāja Elvīra Kokina, iedzīvotāji atdod grāmatas, taču arī viņi nevar paņemt visas – grāmata nedrīkst būt izdota agrāk par 2000. gadu.
Pārdot vai izmest
Izplatīts grāmatu tirdzniecības veids ir to realizēšana ar bukinista starpniecību. Bukinists Vladimirs Čuprovs uzskata, ka Daugavpilī tas ir hobijs, nevis uzņēmējdarbība. Vladimirs ar to nodarbojas ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka nespēj dzīvot bez grāmatām un komunikācijas ar tādiem pašiem grāmatu cienītājiem. V. Čuprovs apgalvo, ka drīzumā bukinistu veikali kļūs populāri, jo grāmatu cenas pieaug.
Bukinists grāmatu izmešanai pieiet citādi -- profesionāli, un tas daudziem var nepatikt. Viņš nešauboties sadedzinās nekvalitatīvu astoņdesmito gadu izdevumu plānos vākos. Tiks izmesti arī izdevumi un labas grāmatas, kurās kādreiz ieviesti cenzūras labojumi un tās iznākušas saīsinātas.
Realizācijai nodotās grāmatas pieejamas ne tikai pie bukinista, bet arī jebkurā Daugavpils tirdziņā. Vismaz šo grāmatu pārdevēji apgalvo, ka pieņēmuši tās realizācijai. Grāmatas saliktas uz galda, dažkārt – uz zemē noklātas vaskadrānas. Un tās pārdod par cenu, kādu piedāvā pircējs.
Atbildot uzjautājumu, vai daugavpilieši grāmatas izmet vai nodod makulatūrā, SIA „AADSO” vadītājs Aivars Pudāns teica, ka nedēļā uzņēmumā nodod aptuveni 100 kg makulatūras, tostarp arī grāmatas.
