Andris Mizāns, kurš saimnieko z/s „Jaunkalni” Bērziņu pagastā, šogad kļuvis par Latvijas mediju zvaigzni. Par to jāteic paldies sumbram, kas ieklīdis pagastā un apmeties viņa saimniecībā. Zemnieks stāsta, ka Baltkrievijas pierobežā sumbrus audzē nebrīvē, lai pēc tam pavairotu šo populāciju mežos, tomēr tik liels dzīvnieks Latvijā ieklīdis pirmo reizi. Dzīvnieks bieži pastaigājies gar viņa un abu brāļu laukiem. „Es ar lielām bailēm pienācu tuvāk, lai sumbru nofotografētu. Laikam viņš pierada, ka mēs nedarām neko sliktu. Lai gan sumbrs, apstaigājis četrus pagastus, nodarīja lielu postu (vairākās saimniecībās ar ragiem saplēsa zaļbarības ruļļus utt.). Tāpēc zemnieki viņu dzenāja ar akmeņiem, traktoriem un sprieda, ka var būt vajag nošaut. Bet, tā kā es jau viņu pielabināju ar āboliem, nolēmu, ka sumbrs paliks pie mums. Viņš dzīvo fermā, ko savulaik paņēmu no kolhoza un atjaunoju par ES naudu. Viņa aploks ir blakus gaļas bullīšiem. Dzīvnieks izskatās liels tikai kaulu masas dēļ, bet patiesībā viņš laikam nesver pat tonnu. Agrāk ābolus ēda bullīši, bet tagad ābolus dodu tikai sumbram. Protams, viņš ēd arī zaļbarību un sienu. Man ir privātais mežs, tur ierīkoju žogu, un nākamgad sumbru palaidīšu tur, lai dzīvo brīvībā,” teica Andris.
Sumbrs patiešām ir pieradis pie cilvēkiem, tomēr Andrim pierast bijis grūtāk, sevišķi tad, kad bija jādod burkāni un āboli, kas dzīvniekam ir vislielākie našķi. Andris vispirms ābolu uzdūris uz zara, vēlāk uzdrošinājies barot ar roku, bet tagad sumbrs šos našķus no Andra plaukstas ņem ļoti saudzīgi.
„Latgales Laiks” pie Andra ciemojās pirms vairākiem gadiem, toreiz viņam bija trīs gaļas lopu ganāmpulki ar 140 govīm, buļļiem un teļiem, bet šodien viņš ar ģimeni tur jau vairāk nekā 200 lopus un apsaimnieko 504 ha. Andris atminas: „Sākumā bija piena govis, bet tad izlasīju, ka ir govis, kuras nevajag slaukt. Izzāģēju savu mežu, un viens no pirmajiem toreizējā Krāslavas rajonā nopirku šķirnes gaļas lopus. Naudas pietika arī traktoram.”
Kādu laiku „Jaunkalnu” gaļas lopus pirka kāds turks Turcijas tirgum, taču tagad lopus iepērk vietējie pircēji. Andris pamēģināja pārdot buļļus Neretas izsoļu namā, tomēr saprata, ka vairāk var nopelnīt, realizējot gaļu, kuru pēc tam pircējs pārdod tālāk Eiropā. Tāpēc viņš atjaunos citu fermas ēku, kur audzēs buļļus līdz divu gadu vecumam, lai realizētu gaļu. Bet patreizējā fermas ēka tiks pārbūvēta grūsnām govīm un jaundzimušajiem teļiem. Saimnieks jau ir iegādājies iekārtas, kas nosaka govīm dzemdību brīdi un par to informē saimnieku, atsūtot īsziņu.
Gaļas lopkopībā pozitīvā esot krietni vairāk nekā piena lopkopībā, turpina Andris, uzsvērdams, ka gaļas govis slimo reti, turklāt saimnieks var saplānot darbus tā, lai var ilgāk pagulēt vai pat doties ceļojumā. Tāpat limuzīnas šķirnes lopi ātri pieņemas svarā, maksimums līdz 1,3 t, tāpēc tos var realizēt īsā laikā un par labu cenu.
Mizānu ģimenē godā politiski represēto atceres dienas un pasākumi, jo Andra vectēvs bija izvests uz Sibīriju. „Vectēva vienīgā vaina bija tā, ka viņš ar savu darbu Ezernieku pagastā izveidoja stipru zemnieku saimniecību. Tomēr arī Sibīrijā viņš dzīvoja labi, jo, noķēris nejauši ieklīdušu bišu spietu, izveidoja dravu un pelnīja naudu ar medu. Viņš tur nopirka pirmo motociklu. Kad vectēvs ar manu tēvu atgriezās dzimtenē, Ezerniekos nebija, kur dzīvot, tāpēc viņi apmetās te, Bērziņu pagastā, bijušajā Latvijas robežsargu dienesta ēkā,” saka Andris.
Vaicāts, vai bērni mantos saimniecību, Andris saka, ka dēls Māris nākamgad absolvēs vidusskolu un stāsies Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Andrim patīk vest siena ruļļus, darboties kūtī, dzīt mietiņus aplokam. Viņš saka, ka nevar iedomāties savu dzīvi bez laukiem un pavasariem, kad lēnā solī var apstaigāt laukus un sajust sirdī līksmu kņudoņu, ka tiks apsēti lauki un sazaļos ganības. „Bez lauksaimniecības nevaru dzīvot nevienu dienu,” saka Andris Mizāns un ātrā solī aizsteidzas pie traktora, lai vestu zaļbarību sumbram un bullīšiem.
