„Es dzīvoju cietoksnī” – dzirdot šo frāzi, iebraucējus vai viesus no citas valsts var pārņemt neliels apjukums. „Jā, mēs esam „cietoksnieši”,” lepni saka tie, kas dzīvo Daugavpils citadeles mikrorajonā. Dzīve „nocietinātajā ideālajā pilsētā” ir savdabīga – „Latgales Laikam” pastāstīja tās iemītnieki.
Deviņdesmitajos gados cietoksni uzskatīja par vienu no dzīvošanai sliktākajiem rajoniem Daugavpilī. Daudz pašvaldības dzīvokļu, narkomāni un alkoholiķi, pastāvīgas problēmas ar dzīvojamo ēku apkalpošanu, pamesto ēku nepievilcīgais izskats – tā bija ierasta aina. Taču no 2000. gadu beigās situācija sāka mainīties.
Interesanti, ka vietējiem iedzīvotājiem ir atšķirīgs šī mikrorajona pārvērtību skaidrojums. Daži akcentē aktīvistu pūliņus, kuri ir spējuši piesaistīt ES finansējumu. Citi uzsver, ka uzaugusi jaunu, izglītotu un kulturālu cilvēku paaudze. Ir arī tādi, kas uzskata, ka notikusi augstāku spēku iejaukšanās. „Dievs mīl cietoksni” – šāda puspajokam vai pusnopietni izteikta frāze tagad ir dzirdama diezgan bieži.
Reizē ar Marka Rotko mākslas centra, Kultūras un informācijas centra projektu, vaļņu un kazemātu sakārtošanu, Nikolaja vārtu un daudzu citu objektu atjaunošanu, mainījušies arī pilsētnieku uzskati par Daugavpils cietokšņa potenciālu. Pašlaik cietoksnis tiek vērtēts kā vienīgais pilsētas mikrorajons, kur nekustamo īpašumu var pirkt turpmākai izdevīgai atkalpārdošanai. Šī ideja pamudināja rīkoties uzņēmīgus pilsētniekus, jo vēl pirms 3—4 gadiem mājokļu cenas šeit bija ļoti zemas (3000—5000 eiro par vienistabas dzīvokli).
Visu rakstu lasiet 19. janvāra numurā.
