Krāslavietis Egils Muskars katru gadu piedalās 1991. gada barikāžu atceres pasākumos. Toreiz, pirms 27 gadiem, arī krāslavieši diennaktīm dežurēja pie Ministru kabineta, TV torņa, Augstākās Padomes ēkas, Doma laukumā, kurus ieskāva betona bloku, baļķu, smago automašīnu barikādes, un viņu ierocis bija dziesma un sirds degsme aizstāvēt Latviju, saka Egils, salikdams atmiņu un atziņu puzli, kā šie notikumi pārveidoja cilvēkus un valsti.
Kad 1991. gada 1. janvārī OMON, ieņemdams Preses namu, apdraudēja tikko atjaunotās Latvijas brīvību, Egils Muskars vadīja Tautas frontes (TF) Krāslavas nodaļu. Vēl pirms tam, pēc asins izliešanas Viļņā, krāslavieši bija sabraukuši uz TF rīkoto protesta manifestāciju Daugavmalā, kur bija pulcējušies ap 500 000 cilvēku.
Vēlāk TF valde un tās nodaļas tomēr sasauca cilvēkus Rīgā, un arī Egils uzrunāja krāslaviešus, sameklēja transportu. Pateicoties vairāku kolhozu vadītāju, ceļinieku un citu amatpersonu, Krāslavas patērētāju biedrības atbalstam un spītējot stipram interfrontes spiedienam, krāslavieši devās uz Rīgu vairākas reizes. Egils pats varēja aizbraukt tikai janvāra divdesmitajos datumos. Viņš divas dienas dežurēja pie Ministru kabineta.
„Tādas vienotības sajūtas, kāda bija janvāra barikādēs, vairs nav. Cilvēki, sanākuši pie ugunskuriem, dziedāja, sarunājās par Latviju, likteņiem, dzīvi. Rīdzinieki nesa termosos tēju, sviestmaizes. Turpat atradās ēdnīca, visus baroja par brīvu. Baznīcas, kinoteātri bija vaļā, un mēs varējām ieiet sasildīties,” atminas Egils.
Lai gan visi uz Rīgu devās bez bailēm, un barikādēs sajuta otra izpalīdzīgo plecu, tomēr Egils, tāpat kā daudzi barikāžu dalībnieki, bija nobažījies, vai nebūs padomju armijas uzbrukuma. Bailes ir dabiskas, saka Egils, un atminas, kā pats centies dzīt projām domas, ka, sākoties apšaudei, būs jāgulstas uz zemes. Gan viņš, gan pārēji cīņu biedri barikādēs atradās bez ieročiem.
Pilnu rakstu lasiet 19. janvāra numurā.
