Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 3. augusts
Pirmdiena
Augusts
+18.6 °C
apmācies

Dievs dāvāja otru dzīvību

Jeļena Čursina

2017. gada 30. decembrī apritēja 50 gadi kopš Latvijas vēsturē lielākās aviokatastrofas. Gatavojoties nolaisties Liepājā, bet vēl diezgan tālu no lidostas, katastrofu piedzīvoja pasažieru lidmašīna AN-24B, kura veica regulāro reisu no Rīgas. Lidmašīnā atradās 51 cilvēks – pasažieri un apkalpe, briesmīgajā traģēdijā gāja bojā 43 cilvēki, izdzīvoja astoņi. Viena no viņiem ir Krāslavas iedzīvotāja, pensionēta skolotāja Ludmila Vorošilova.

Atmiņā iespiedušās visas tās dienas traģiskā rīta detaļas. Sasalušo zemi sedza plāna sniega kārta. Ludmila atguvās uz zemes, starp mirušu cilvēku ķermeņiem un lidmašīnas atlūzām, brīdī, kad viņai kāds mēģināja noraut cepuri. „Mēs ar draudzeni nesen bijām atgriezušās no Maskavas, kur nopirkām modernas eskimosu cepures,” atceras Ludmila. Marodieris rāva nost cepuri un taisīja vaļā zābaku rāvējslēdzēju. Es pajautāju: „Ko jūs darāt?” Marodieris aizmuka. Šie cilvēki, ja viņi vispār ir šī vārda cienīgi, nesniedza pirmo palīdzību, nesteidzās izsaukt ātro palīdzību, bet gan mierīgi vilka nost cietušajiem apģērbu un apavus, lai gan visapkārt skanēja vaidi un palīdzības saucieni.  Tagad Ludmila pateicas Dievam, ka nepalika bez apaviem un nenosala.

Ludmila līdz pat šim laikam nespēj saprast, kā viņai toreiz pietika spēka izkļūt no mirušu cilvēku ķermeņu kaudzes. „Es gan slīgu bezsamaņā, gan atkal atguvos,” viņa stāsta, „ piecēlos un gāju pa kaut kādiem dārziem.” Ludmila sastapa ceļā Jevgeņiju Brizgu, kurai pastāstīja par traģēdiju. „Atceros, kā saļodzījās kājas, es nokritu un atguvos tikai pēc nedēļas,” atceras L. Vorošilova. Savukārt J. Brizga izsauca palīdzību un kopā ar savu veco tēvu atnesa uz savām mājām pārējos izdzīvojušos, pēc tam apciemoja izglābtos slimnīcā. Sakarus ar savu glābēju Ludmila uzturēja līdz pat viņas nāvei.

 

Pilnu rakstu lasiet 26. janvāra numurā.