Viens no volejbola kluba „DU/Ezerzeme” ilggadējiem līderiem daugavpilietis Ēriks Voroņko laikā starp sezonām pameta komandu un pievienojās komandai „Jēkabpils lūši”, kopā ar kuru decembrī izcīnīja Latvijas volejbola federācijas kausu. Ēriks Voroņko intervijā „Latgales Laikam” pastāstīja, kāpēc pārgāja uz citu komandu, kā arī volejbolu Latvijā.
- Kāpēc nolēmi pamest Daugavpili un spēlēt Jēkabpilī?
- Sezonu mēs pabeidzām agri – marta beigās. Es negribēju braukt projām no Daugavpils, taču bija vēlēšanās kaut ko mainīt. DU spēlēju vairāk nekā desmit gadus, ar vienas sezonas pārtraukumu, kad pārstāvēju komandu „Biolars”. Šajā laikā DU nebija guvusi lielus panākumus, gribējās kaut ko jaunu. Kluba vadību es brīdināju, ka meklēšu citu komandu. Vērsos Jēkabpilī, viņi ieinteresējās, mēs pakomunicējām un rezultātā vienojāmies.
Jēkabpilī jautāja, kāpēc eju prom. Godīgi atbildēju, ka vēlos pārmaiņas, bet negribu braukt projām no Daugavpils, jo šeit ir ģimene, pastāvīgs darbs, savukārt Jēkabpils ir netālu, tāpēc iespējams apvienot treniņus, darbu un spēles. Komanda sāka trenēties jūlija vidū, es pievienojos pēc nedēļas. Treniņu process man patika – bija daudz jauna un interesanta.
- Darbs Daugavpilī, komanda – Jēkabpilī. Kā tu veido grafiku, lai visu paspētu?
- Strādāju uz dzelzceļa, divas darba dienas, pēc tam divas brīvdienas. Tādējādi brīvdienās cenšos braukt uz treniņiem, kaut ko daru tepat, pastāvīgi – eju uz trenažieru zāli, skrienu. Tādējādi nedēļā piedalos 2—3 treniņos, taču pirms katrām savām brīvdienām sazinos ar treneri, viņš pasaka, kurās dienās man jābūt obligāti. Klubā pret to izturas ar sapratni. Es tāds neesmu vienīgais, pamatdarbs ir vēl diviem spēlētājiem. Pārējie ir skolēni, kuri vairāk laika veltī treniņiem. Visi saprot, ka mēs esam pieauguši cilvēki, ar volejbolu ģimenes uzturēšanai nevar nopelnīt. Spēles mēs neizbojājam, pamācām jaunos, un pagaidām tas ir galvenais.
- Pagājušajā sezonā „lūši” izcīnīja kausu. Vai šosezon bija konkrēts uzdevums?
- Sākotnējais uzdevums bija nosargāt kausu, un tas izdevās. Mēs saglabājām pagājušā gada komandas kodolu, aizgāja tikai divi baltkrievi. Es biju pirmais, kas pievienojās, ja tā var teikt, no malas, visi pārējie bija savējie. Vēlāk no „Ozolniekiem” pārgāja Armands Āboliņš, viņš ievērojami pastiprināja spēli. Baltijas līgā mums ir četras uzvaras pēc kārtas, komanda pakāpusies uz ceturto vietu. Kāpēc gan mēs nevarētu pacīnīties par iekļūšanu finālistu četriniekā, bet Latvijas čempionātā – vismaz par iekļūšanu finālā.
- Pirmo reizi tu izcīnīja kausu komandas „Biolars” sastāvā, tagad – ar „Jēkabpils lūšiem”. Kādas bija šīs uzvaras – emocionālā ziņā līdzīgas vai vienādas?
- Jēkabpils komanda no visām pārējām citām atšķiras ar līdzjutējiem – nekur citur tādu nav. Spēlējot kausa izcīņas finālā Rīgā, bija sajūta, ka spēle notiek savā laukumā. Uz finālu atbrauca divi lieli autobusi, Jēkabpils līdzjutēji pārkliedza visus. Redzams, ka cilvēkiem ir patiesa interese par komandu. Šāda uzmanība ir ļoti patīkama.
- Vai DU un „Jēkabpils lūšu” spēles ir principiāla Latgales komandu cīņa?
- Iespējams, DU tas tā ir, jo agrāk „Jēkabpils” bija Daugavpils komandas fārmklubs, kad „lūši” spēlēja Nacionālajā līgā, bet tā, lai principiāli uzvarētu, nav.
Mūsu pamatuzdevums ir uzvarēt visus, kuri ir zemāk par mums turnīra tabulā, turklāt obligāti – Latvijas klubus, kas dod noteiktas priekšrocības Latvijas čempionātā.
Pilnu rakstu lasiet 30. janvāra numurā.
