Zilā krāsa Latgalei raksturīga ne tikai ezeru dēļ. Gaiši zilā tonī nereti savas mājas vai vismaz logu rāmjus krāsoja vecticībnieki, kas blakus katoļticīgajiem latgaļiem atsevišķās vietās dzīvo jau vairāk nekā trīs gadsimtus. Ja līdz Otrajam pasaules karam abas kopienas savās sādžās dzīvojušas diezgan nošķirti, pēdējo gadu desmitu laikā tās sajaukušās. Tomēr joprojām ir ģimenes, kas kopj un glabā abu kopienu tradīcijas.
Valoda nav šķērslis
Rēzeknes novadā rit latgalietes Vijas Terentjevas ikdienas gaitas. Kopā ar vīru Sergeju, krievu tautības vecticībnieku, viņa izaudzinājusi divus dēlus, brīvajā laikā dzied folkloras kopā un ikdienā auklē mazuļus diennakts bērnudārzā. Vija stāsta, ka tēvs bijis muzikants, māte – šuvēja, un bērnība pavadīta Ozolainē, ko apkārtējie uzskatījuši par latviešu sādžu: „Krievu valodu iemācījos ļoti ātri, jo dažus metrus no mūsu mājas sākās krievu sādža.” Krievu valoda tik ļoti iepatikusies un padevusies, ka izlēmusi kļūt par krievu valodas skolotāju. No jaunības vēlmes studēt pedagoģiju dažādu iemeslu dēļ nācies attiekties, viens no tiem - vēl pamatskolas pēdējās klasēs radās iespēja apgūt profesiju. Tā nu trīs gadu laikā Vija apguvusi bērnudārza audzinātājas arodu.
Darba gaitas viņu aizveda dažus kilometrus uz dienvidiem, uz Bekšu sādžu. „Tepat uz dančiem staigāju, tepat ar vīru iepazināmies, tepat arī visu dzīvi strādāju,” atklāj Vija. Viņa stāsta, ka abiem dēliem dzimtā valoda ir krievu, viens dēls mācījies krievu skolā, tāpēc arī ar vecākiem sarunājas krievu valodā, bet otrs – latviešu skolā, un arī šobrīd ar vecākiem runā latviešu valodā. „Tagad viņam draudzene ir latgaliete un viņš sācis runāt latgaliski,” smejas Vija un secina, ka viņas paaudzes pārstāvji ģimenē priekšroku devuši kādai vienai valodai, taču bērni un mazbērni brīvi komunicē kā vienā, tā otrā valodā.
Atšķirības starp Vijas un viņas vīra ģimenēm bijušas ne tikai valodā, bet arī reliģiskajā piederībā. Vija abus bērnus kristījusi katoļticībā: „Vecticībniekiem ir tā tradīcija gremdēt bērnus ūdenī kristību laikā, ko ļoti negribējās darīt.” Tomēr ģimenē gan Ziemassvētki, gan Lieldienas tiek svinētas dubultā. „Vīra vecāki bija mīļi, nekad nesūdzējās, draudzējās ar maniem vecākiem, viens pie otra brauca talkās,” stāsta Vija, „saistībā ar valodu vai ticību nekad nav biju nekādu strīdu.” Vienīgi vīramāte dažkārt pirms svētkiem jokojusi, ka vedekla viņu „dzen grēkā”, proti, vecticībnieku gavēņa laikā piedāvā svētku ēdienus. Vija atzīst, ka kulinārijas prasmes gan nav paspējusi pārmantot, vīramāte gatavojusi gardu pashu, bet pašas mamma – asins desas.
„Tam, kurš grib strādāt, kopt savu zemi, ne valoda, ne ticība nav šķērslis,” uzskata Vija. Viņas un vēl vienas kaimiņu mājas Bekšos šobrīd ir vienīgās, kur dzīvo latviski runājošas saimes, tomēr valoda nav likusi šķēršļus veiksmīgais savstarpējai komunikācijai: „Ja vajag palīdzēt, ejam, vai arī pretēji – mums palīdzību neatsaka. Piemēram, ja dakšas nolūzušas vai arklu vajag aizņemties. Ziemassvētkos ejam ķekatās.” Agrāk abi ar vīru uzturējuši nelielu piemājas saimniecību, tagad lielākās rūpes sētā Vija velta puķu dobēm. „Katru gadu aizvien jaunas šķirnes, aizvien lielākas dobes. Ik rītu izeju ārā un sasveicinos ar visiem saviem ziediem, aplūkoju, kas ir padarīts, kurš zieds jau uzziedējis, citreiz pat ar kafijas krūzi rokās. Svarīgākais, ka arī bērniem tagad tāpat gribas dzīvot.” Tukšā vīramātes māja, kas atrodas vien pāris metrus no Terentjevu mājas, apsolīta jaunākajam dēlam, bet arī vecākais dēls tepat netālu ceļ savai ģimenei jaunu māju. „Top jauna sādža,” smaida Vija.
Pēta vecticībnieku vēsturi
Kamēr Rēzeknes novadā top jauna, Daugavpils novada Nīcgales pagastā tiek pētītas vecās sādžas. „Jaunajā sādžā dzīvoja vairāk nekā 70 ģimenes, tagad apdzīvotas palikušas tikai piecas mājas,” stāsta Anfisa Smagare, kas dzīvo Nīcgales ciematā un ikdienā uzrauga pagasta kapsētas. „Atradu informāciju, ka pirms kara Jaunā sādža bija ļoti noslēgta, ja uz turieni pārcēlās kāds jaunpienācējs, viņam obligāti bija jāpāriet vecticībā, jākristās turpat Jāņupītē,” stāsta Anfisa. “Mūsu sādžā dzimuši pieci jaunekļi, kas pēc cara armijas atkāpšanās palika šeit un iestājās Latvijas armijā. Pēc tam viņi iekļuva prezidenta Jāņa Čakstes sardzē un viņa bērēs nesa zārku,” Anfisa zina stāstīt, ka pēcāk sargiem ļāvuši izvēlēties -- par dienestu saņemt apbalvojumu vai zemi, un viņi izvēlējušies zemi. Protams, savā dzimtajā pusē – Jaunajā sādžā.
Jaunajā sādžā viņa pavadījusi bērnību, bet jau tolaik iedzīvotāju skaits tur strauji saruka. „Es bērnībā tur dzīvoju ar vecvecākiem, tagad māja ir tukša,” atzīst Anfisa. Daudzi pārbrauca dzīvot uz pilsētu, bet vēl daudzi apprecējās ar citas reliģiskās piederības pārstāvjiem un pārvācās uz dzīvi citviet. Viņa atceras, ka bērnībā dzirdējusi, kā māte ar viesiem sarunājusies slāviskā dialektā, kādam līdzīgu mūsdienās nav dzirdējusi, tāpēc pašai žēl, ka to nav apguvusi. Tagad sieviete stingri apņēmusies pētīt piemirstās Jaunās sādžas kopienu un līdz Nīcgales pagasta svētkiem plāno kartē fiksēt katru vecticībnieku māju un ģimeni.
Anfisas stāsts līdzinās Vijas dzīvesstāstam, vecticībnieku meitene apprecējās ar katoli - latgaļu puisi Pēteri. Ģimenē tiek svinēti gan vecticībnieku, gan katoļu svētki, dēlu gan Anfisa kristījusi vecticībā. Latviešu valodu Anfisa māk, kaut gan ar dēlu un vīru sarunājas krieviski. Vīramāte sākumā vedeklu nevēlējusies pieņemt, bet laika gaitā atmaigusi. Anfisa ir pārliecināta, ka gan tagad, gan agrāk ne reliģiskās tradīcijas, ne valoda nevar kalpot par attaisnojumu rakstura vājībām – neiecietībai un augstprātībai.
