Rēzeknes novada Bekšos dzīvo Staņislavs Viļums un Viola Anna Bīriņa, laulībā daloties ne tikai mīlestībā vienam pret otru, bet arī aizrautībā pret vienu un to pašu arodu – keramiku. Turklāt viņi nebaidās lauzt tradīcijas un veido keramikas izstrādājumus, ko aicina nevis nolikt plauktā, bet lietot ikdienā.
“Pirmo podnieka ripu centos izveidot jau pusaudža gados, no piena separatora,” pirmo pieredzi keramiķa lomā atminās Staņislavs, “uz ass uzliku finiera disku un uz tā – piemājas grāvī izraktu māla piku. Ar vienu roku rokturi griežot, nekas nenotika, bet izmēģinot ar abām, māla pika aizlidoja pāri šķūnim un ietriecās sienā.” Staņislavs 80. gados ieguva keramiķa izglītību arodskolā Rēzeknē, ko papildinājis ar mācībām pie meistara Evalda Vasilevska. „Cukursātā” keramiķis dzīvo jau 22 gadus: „Neesmu no šīs puses, esmu ienācējs. Kad pie meistara biju visu nepieciešamo apguvis, meklēju māju, kur ierīkot darbnīcu.” Keramiķim svarīgi bija, lai māja būtu netālu no lielceļa, lai pa piebraucamo ceļu varētu iebraukt tūristu autobusi un smagie transportlīdzekļi pievest mālu, kā arī blakus nebūtu daudz kaimiņu, kam varētu traucēt cepļa dūmi.
Pietiek krāt traukus - jāprecas
Violas ceļš uz “Cukursātu” bijis daudz neparastāks. Profesionāla vijolniece, kultūrvēsturniece un čehu valodas zinātāja Latgalē nonāca vairāku sakritību dēļ. „Kad strādāju Prāgā, aizgāju uz keramikas darbu izstrādi. Skatījos - zaļš pods, dzeltens un tad pēkšņi – melns!” Viola stāsta, ka toreiz pirmo reizi ieraudzīja melnos keramikas traukus un pārsteigums mijies ar interesi. Vien krietni vēlāk viņa uzzināja, ka tajā izstādē bijusi arī Staņislava veidota vāze. Pēc pāris gadiem iegriezusies kādā Latgales krogā, kur kafija viņai pasniegta melnā māla krūzītē. „Tad gan sapratu, ka gribu tādu arī sev, tāpēc sāku interesēties, kas krūzītes izgatavojis. Tūrisma centrā uzzināju par Evaldu, bet viņš todien nebija mājās, tāpēc ieteica braukt pie Staņislava,” stāsta Viola.
Kopš tās dienas pagājuši nu jau vairāk nekā 11 gadi. Viola toreiz nopirka vairākas krūzītes, vēl vairāk pasūtīja, bet pēc gada brauca atkal – ar jauniem pasūtījumiem. Tā tas atkārtojās vairākus gadus. „Visu laiku viņš man bija “meistars” – uzrunāju tikai uz “jūs”, uzlūkoju viņu kā kaut ko augstāku, neaizsniedzamu,” atminas Viola. Viss mainījies kādā vasarā, kad Viola aizbrauca uz cepļa kurināšanu Liepājā, tajā reizē izdevies parunāt citā gaisotnē, abi iepazinušies tuvāk, līdz Staņislavs nolēmis aizbraukt ciemos pie Violas. “Kafijas tasītes, šķīvji, zupas bļodas, terīne, vāzes - nekur citur tik daudz savu trauku vienuviet nebiju redzējis,” stāsta Staņislavs.
Pilnu rakstu lasiet 16. februāra numurā.
