„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. aprīlis
Pirmdiena
Laine, Raimonds, Vilnis
+19.7 °C
apmācies

Kad aiz muguras jau 80 ziemas

Leontīna Locika // Dinija Jemeļjanova

Naujenietes Leontīnas Locikas recepte, kā sasildīties ziemas spelgonī, ir vienkārša – ar kūkām un tēju savu mīļo un tuvo lokā. Gan viņai, gan vīram februārī ir dzimšanas diena, ziemā abi svin arī savu kāzu gadadienu, un pirms pieciem gadiem pasaulē šajā gadalaikā nāca arī abu pirmais mazmazdēliņš. Šogad, 24. februārī, Leontīnai apritēja 80 gadi.

Tējas un kūkas arī šogad nav izpalikušas, bet, būdama pieticīga katoliete, Leontīna mīļajiem jau laicīgi lūgusi lielās svinības atlikt, jo sācies klusais Gavēņa laiks. Tad nu Lieldienās šogad paredzēts lustēties dubultā. Ciemos Leontīna gaida meitas, dēla un  viņu bērnu ģimeni un citus radus: “Mazmeitas dzīvo Rīgā, viena ir stjuarte.” Ar to Leontīnai grūti sadzīvot, mūžam pārņem uztraukums, kad kāds atrodas ceļā. Labākās zāles pret raizēm esot lūgšana. “Mamma ir mūsu sargeņģelis,” uzsver Leontīnas meita Ināra Miglāne.

Visa dzīve Leontīnai aizritējusi tepat, Naujenes pagastā. Ģimenes māju vīrs ar brāli uzcēlis sešdesmitajos gados Naujenes ciemā, šeit izaudzināti abi bērni, pavadīta lielākā dzīves daļa. Leontīnas pirmo māju vairs nav, tās bijušas uz Lociku pusi, netālu no lidostas, tur Leontīna pavadīja pirmos savas dzīves gadus, augdama septiņu bērnu ģimenē. Tā kā tētis agri aizgāja mūžībā, Leontīnai agri nācās uzņemties lielu atbildības nastu gan par sevi, gan brāļiem un māsām, piemēram, strādāt kolhozā mammas vietā, kas mājās auklēja jaunākos bērnus. Turklāt no rītiem pirms skolas bija jāpaspēj ar velosipēdu aizbraukt uz pilsētu, lai pārdotu pienu.

Vecākā māsa ātri apprecējās un aizbrauca uz Līksnas pusi. Atmiņā spilgti palikuši notikumi, kad kopā ar brāļiem kara laikā bēgusi pie māsas, jo viņa dzīvoja nomaļākā vietā. Lai nokļūtu pie māsas, nācās doties cauri mežam, bet tur abus brāļus pēkšņi sagūstīja mežabrāļi. Beigās gan viņus atbrīvoja, bet mazajai Leontīnai tas bija pamatīgs izbīlis.

Tomēr pusaudzei pienākumu pildīšana, it īpaši kompānijā ar brāļiem un māsām, ne vienmēr sagādāja tikai grūtības: “Ziemā kopā gājām uz mežu, sazāģējām un ar ragaviņām vedām malku mājās.” Vecākais brālis un māsa aizgāja mācīties uz arodskolu, bet Leontīna palika mājās. “Vienu manu dzimšanas dienu svētdienā bez atļaujas aizgājām uz kalnu braukāt ar ragavām, kamēr mamma baznīcā,” atceras Leontīna, kura vienīgā no mammas todien nedabūja pērienu, „bet vispār man ar mammu bija ļoti labas attiecības, žēlojām viena otru.” Darbu bija daudz, bet vietējās lauku balles, večerinkas neaizgāja gar degunu. “Atceros, ka uz tām gāju baltās čībiņās, kuras krāsoju ar krītu. Kāpēc? Lai baltākas izskatītos!” saka jubilāre.  

Pilnu rakstu lasiet 2. marta numurā.