Uz šīm pārdomām mani vedināja stāsts par kādu mūku, kurš bieži dusmojās uz saviem brāļiem un bija pārliecināts, ka viņam nav vietas kopienā, bet jādzīvo vientuļnieka dzīve. Viņš domāja, ka tad, ja ne ar vienu netiksies un nerunās, tad būs mierīgs, un viņā vairs nebūs naida. Tad arī viņš devās tālu projām tuksnešainā vietā un apmetās kādas klints alā. Kādu dienu viņš gāja uz aku pēc ūdens. Viņš to iesmēla spainī un nolika zemē, bet tas apgāzās, un ūdens izlija. Mūks atkal piepildīja spaini ar ūdeni, bet tas atkal apgāzās. Viņš trešo reizi piepildīja spaini un atkal notika tas pats. Tad mūks ļoti sadusmojās, paņēma spaini un ar dusmām trieca pret zemi. Spainis salūza. Kad mūks nomierinājās, viņš saprata, ka viņa dusmu iemesls ir nevis citi cilvēki, bet cīņa notiek viņā pašā – viņa domās un sirdī. Šo pārdomu rezultātā viņš savāca savas nedaudzās mantas un atgriezās kopienā.
Man ļoti patīk šis stāsts, jo arvien no jauna liek apzināties, ka pasaule mainās nevis tad, kad mēs gribam mainīt līdzcilvēkus, bet, kad ļaujam Dievam darboties mūsu dzīvē un mainīt mūsu sirdis: „Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, alkatība, skaudība, lepnība (..), un tas sagāna cilvēku.” (Mk 7, 21-23) Nevis mainīt pasaulei ap sevi, bet rūpēties par savu atgriešanos. Lūk, tāds arī ir Lielā gavēņa galvenais mērķis! Lai varētu notikt mūsu sirds transformācija un lai mēs būtu spējīgi iepazīt sevi, Baznīca mums iesaka divus līdzekļus: klusumu un gavēšanu.
Klusums. Mēs šodien īsti nenovērtējam klusumu. Visu laiku mēs atrodamies troksnī – transporta līdzekļu rūkoņa uz ielas, mobilo tālruņu zvani, no rīta līdz naktij ieslēgts televizors, radio, skan mūzika… Veiktie pētījumi liecina, ka troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, kā arī fizisko un garīgo veselību. Mēs bieži ciešam no šī trokšņu radītā haosa, bet tajā pat laikā neko nedarām, lai izvairītos no tā – it kā gribētu ar troksni aizpildīt savu iekšējo tukšumu.
Es ieteiktu ikvienam veikt mazu uzdevumu – kādu vakaru nedarīt neko, atsacīties no ārējām aktivitātēm (nelasīt grāmatu, neieslēgt datoru, televizoru, radio, atlikt mobilo ierīci) un arī no iekšējām aktivitātēm (neko nedomāt, necenties atcerēties, kas nav izdarīts vai kas jāizdara), tad apsēsties un pavērot – cik ilgi var izturēt, esot klusumā pašam ar sevi? Kāds cilvēks reiz man atzinās, ka jau pēc 30 sekundēm ir kļuvis nemierīgs, sācis knosīties un dīdīties. Grūti ir izturēt tādēļ, ka iekšienē notiek cīņa ar mūsu ego. Taču, ja nav iespējams ieiet klusumā, palikt vienatnē ar sevi, tad problemātiska ir arī spēja būt kopā ar tuvākajiem un arī ar Dievu.
Kā tu domā, kāpēc tik daudzi cilvēki jūtas vientuļi pat savā ģimenē, kopienā? Kāpēc tik daudzi, kuri reiz bija ļoti aktīvi un visu sevi veltīja darbam, pēc tam izdeg? Vai ne tādēļ, ka viņiem nebija laika klusumam un viņi neprata būt vienatnē ar sevi? Varbūt kādam šķiet, ka tas ir viegli pavadīt laiku klusumā, taču klusums ir sarežģīta māksla.
Grāmatā „Brūces pārvērst pērlēs” benediktīniešu tēvs Anzelms Grīns skaidro, ka klusumu var iedalīt trijos posmos jeb soļos, kas ved mūs tuvāk Dievam.
Pirmais solis – sastapšanās ar sevi. Klusums ir sev veltīts laiks. Klusums dod iespēju būt, sajust savu esību, palīdz sakopot domas, skatīties patiesībai acīs, atklāt savu iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir, klausīties sirdsapziņas balsī. Patiesībā tā ir viena no visgrūtākajām darbībām – neko nedarīt, vienkārši būt, jo grūti ir sevi pieņemt, sevi paciest.
Otrais solis – iekšējā brīvība. Katram no mums ir sava dzīves tumšā puse – kāds pagātnes rēgs vai murgs, par kuru mēs vēlētos aizmirst, atbrīvoties no sāpīgām atmiņām, aizbēgt no sirdsapziņas pārmetumiem. Mums šķiet, ka šo notikumu aizmiršana vai bēgšana no tiem vai arī no sevis, ļaus priecīgi dzīvot tālāk. Taču tas tā nenotiek! Kamēr šīs rūpīgi noglabātās lietas nepieņemsim un neatdosim Jēzum, mieru mums neiegūt. Tas ir paradoksāli, bet, pieņemot un samierinoties ar pagātnes faktiem, mēs gūstam iekšējo brīvību.
Trešais solis ir sastapšanās ar Dievu. Pilnīgā klusumā un mierā, kad apklust domas, mēs varam savienoties ar Dievu un ieiet garīgajā dimensijā. Dievs runā klusumā, bet mums jāmācās Viņā klausīties. Vienatnē, pateicoties klusumam, veidojas mūsu personība un mēs atgūstam garīgo līdzsvaru gan sevī, gan attiecībās ar līdzcilvēkiem, gan – ar pašu Dievu.
Gavēšana. Lūdzu nejauksim gavēšanu ar diētu. Diētas mērķis ir atbrīvošanās no liekā svara, veselības vai ārējā izskata uzlabošana, bet gavēšanai ir pilnīgi cits mērķis. Mēs gavējam tādēļ, lai atklātos tas, kas mūsos ir apslēpts, noglabāts, aizsegts. Ja diēta palīdz attīrīt organismu no kaitīgiem toksīniem, sārņiem, šlakvielām, konservantiem, kuri organismā uzkrājas no neveselīga uztura, piesārņota gaisa, mazkustīga dzīvesveida, tad garīgais gavēnis palīdz atklāt patiesību par sevi – gavējot no mums iziet tas, kas netīrs, indīgs – dažādi mūsu grēki. Redziet, dzīves ērtībās, izpriecās, gardi ēdot, tiek iemidzināts mūsu grēcīgais cilvēks. Mēs taču zinām, ka tad, kad esam apmierinājuši izsalkumu un atpūtušies, mēs esam priecīgi, apmierināti ar dzīvi un labi attiecamies pret citiem. Bet, ja kāds pie mums atnāk negaidīti, kad neesam labā omā, tad atklājam visu patiesību par sevi, ieraugot dvēseles dziļumos dusmas, agresiju, egoismu, lepnību, slinkumu. Ievērojot gavēni, sargāsimies no citu tiesāšanas, nievāšanas un liekulības. Neaizmirsīsim, ka īsta gavēšana ir cieši saistīta ar palīdzēšanu citiem.
Šajā Gavēņa laikā mācīsimies pieņemt visu (arī sevi) ar pazemību un būsim pateicīgi par katru mazumiņu, veltīsim laiku klusumam un garīgai sakopotībai, lai sastaptos ar sevi, labāk sevi iepazītu un ļautu Jēzum sevi pārveidot!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Komentāri