Laikam ritot, Judovka attīstās, taču ne tik ātrā tempā, kā citi Daugavpils mikrorajoni. Šeit ir gana daudz problēmu, un galvenā no tām – cilvēku resursu deficīts. Taču iedzīvotāji mīl šo savdabīgo stūrīti un netaisās to mainīt pret citu dzīvesvietu.
Nevis trotuārs, bet šķēršļu josla
Natālija Ļaha kopā ar bērniem – sākumskolas audzēkni Daniilu un trīsgadīgo Artēmiju, dzīvo Braslavas ielā. Visvairāk viņa ir sašutusi par nekārtību, ko vēl pagājušajā gadā atstājuši strādnieki, kuri uzstādīja centrālās – Lielās ielas apgaismojumu: „Skatoties uz modernajām un stilīgajām laternām, sirds kļūst priecīga, bet, ejot pa trotuāru, var pakrist un sasisties. Kabeļus ieraka, taču zemi nenolīdzināja, un tagad mēs visi mokāmies. Nākas iet pa braucamo daļu, riskējot nokļūt zem auto riteņiem.”
Daudzi iedzīvotāji izteica pretenzijas par trotuāru un ceļu stāvokli, pa kuriem ticīgie, ejot uz dievkalpojumu Nikolaja Brīnumdara vecticībnieku lūgšanu namā, met krustus, lai nepakluptu un nepakristu.
Par centrālās ūdensapgādes sistēmas būvniecību Natālija runā piesardzīgi, itin kā neticētu ieplānotajam projektam, -- tik ilgi to jau šeit gaida. Viņa, tāpat kā citi Judovkas iedzīvotāji, pozitīvi vērtē mikrorajona infrastruktūras pilnveidošanu, taču par pieņemamu cenu.
Kalkūnu iedzīvotājam Pjotram Griškjanam, kurš Judovkas iedzīvotājiem piegādā reklāmas izdevumu, nevar piedēvēt aizspriedumainību, jo viņš šeit ir svešinieks. Pjotrs šeit strādā jau gadu, vēro cilvēkus un viņu sadzīvi: „Šeit ir ideāla vieta. Labi, viesmīlīgi un atsaucīgi cilvēki.”
Vecie ļaudis, kuri veselības stāvokļa dēļ nevar aiziet uz veikalu pēc produktiem, dažkārt lūdz Pjotru viņiem palīdzēt, un tad kalkūnietis uzņemas sociālā darbinieka funkciju, bet pensionāri ir pateicīgi par to.
Pensionāre Nadežda Sivačova dzīvo vecā mājā Lielajā ielā, saņem 100 eiro pensiju. Tā valsts viņai „pateicas” par ilggadēju darbu kaitīgā ražotnē. Tāpēc Nadežda priecājas, ka ir savs kakts – puse mājas, un par dzīvošanu tajā nav daudz jāmaksā. Galvenais ir sagādāt ziemai malku. Taču mājai nepieciešams remonts, tā jākopj, bet vientuļai sievietei tas nav ne pa spēkam, ne pa kabatai: „Rajons nav slikts. Esmu šeit pieradusi. Vasarā ir skaisti, blakus mežs un upe. Taču nomoka viena problēma – katastrofāli trūkst naudas iztikai. Bet solīdu dzīvesdraugu un palīgu mūsdienās neatrast.”
Ūdeni dzert nedrīkst!
Sešdesmit astoņus gadus vecā Ostrovska ielas iedzīvotāja Nadežda Judovkā dzīvo kopš dzimšanas. Ūdensvada būvniecību viņa vērtē pozitīvi, jo akas ūdenim ir tik slikta kvalitāte, ka to nav iespējams dzert: „Acīmredzot, kaut kas noticis ar gruntsūdeņiem. Šķiet, akās nonāk kanalizācijas noplūdes, jo ūdenim ir ļoti nepatīkama smaka. Arī citās mājās ir tāda pati aina, tāpēc ūdens jānes no brīvkrāna!”
Pilnu rakstu lasiet 16. marta numurā.
