Vasilijs Davidovs pēc pārciestā infarkta nolēma darīt labus darbus – atjaunot vecas, savu laiku nokalpojušas lietas un priekšmetus. Tagad viņš priecājas, ka ar savu darbu dod cilvēkiem labumu un atjauno to, kas šķietami nekam vairāk nav derīgs.
Mantots no vectēva
Sešdesmit sešus gadus vecais Vasilijs dzimis Jelgavā, bet pašlaik dzīvo Daugavpilī. Interesi par amatniecību viņš mantojis no vectēva – skrodera, kurš pēc Otrā pasaules kara ietērpa kažokos, mēteļos un uzvalkos gandrīz visu Latgali. Pateicoties šim amatam, vectēvs sagādāja iztiku ne tikai sev, bet arī kuplajai ģimenei, kurā, izņemot Vasiliju, auga vēl četri bērni. Tēvs nomira, kad Vasilijam bija seši gadi. Viņš atceras, ka ģimene dzīvoja trūcīgi, knapi spēja savilkt kopā galus. Jaunekļa gados Vasilijs pabeidza autobūves tehnikumu Ļeņingradā, pēc tam – Pleskavas Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultāti.
Ir grūti atrast specialitāti, kuru nebūtu apguvis Vasilijs, - viņš ir gan automehāniķis, gan braukšanas apmācības instruktors, gan celtņa vadītājs, upju tiltu un ogļu šahtu būvnieks, montētājs, betonētājs, šujmašīnu mehāniķis utt. Šo sarakstu vēl varētu papildināt ar daudzām noderīgām profesijām, ja 45 gadu vecumā Vasiliju nepiemeklētu infarkts: "Toreiz, atrodoties starp dzīvību un nāvi, es daudz ko pārdomāju un stingri nolēmu, ka palīdzēšu cilvēkiem, kuri nonākuši smagā situācijā. Un vienkārši darīšu labus darbus."
Vasilijs Davidovs vairs nedrīkstēja uzņemties lielas slodzes. Bija jāmaina ne tikai dzīvesveids, bet arī filozofija, kas ar laiku kļuva par noteikumu, - jebkurā, pat ļoti sarežģītā situācijā, nepazaudēt sevi, neslinkot un daudz strādāt. Un viņš to dara līdz pat šai dienai.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad daudzi aizrāvās ar kooperāciju, strādājot pēc principa "pērc un pārdod, bet starpību liec kabatā", Vasilijs toreizējai pilsētas vadībai uzstājīgi lūdza piešķirt vietu tirgū, kur viņš varētu labot apģērbus un sadzīves priekšmetus. Gan tolaik, gan tagad tas ir vajadzīgs darbs, jo jauniem pirkumiem cilvēkiem dažkārt nepietiek naudas, bet piešķirt otru dzīvi vecām lietām spēj un arī grib ne jau kurš katrs meistars.
Cilvēki stāv rindā
Vasilijs labo dažnedažādas mantas. Mūsu sarunu laiku pa laikam pārtrauca sievietes, kuras nesa salauztus lietussargus un saplīsušas drēbes, kurām vajadzēja iešūt jaunu rāvējslēdzēju vai iestiprināt kniedes, sieviešu rokassomiņas, dažādu portfeļus, čemodānus utt. Dažkārt nes gan bērnu, gan invalīdu ratiņus.
Pilnu rakstu lasiet 20. marta numurā.
