„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 6. maijs
Pirmdiena
Didzis, Gaidis
+5.3 °C
neliels lietus

Gan darba rūķis, gan miera jaucējs

Anatolijs Krilovs

Avīzes „Latgales Laiks” ilggadējam lasītājam, Daugavpils novada Faļtopu ciema iedzīvotājam Mihailam Kusanovam apritējuši 70 gadi. Atskatoties pagātnē, viņš atzīst, ka nav iemesla sūdzēties par dzīvi, neskatoties uz to, ka ne jau vienmēr tajā klājies viegli.

Bērnība, darbs un mīlestība

Mihails piedzima toreizējās Baltkrievijas PSR Mogiļevas apgabala Hotinskas rajona Kanavas sādžā. Tolaik ģimenē jau bija divas māsas – Antoņina un Nadežda. Tēvu Pjotru 1937. gadā arestēja Iekšlietu Tautas komisariāts (NKVD), desmit gadus viņš sabija lēģeros un atgriezās mājās tikai 1947 gadā: „No drošas nāves tēvu paglāba tikai tas, ka viņš bija labs namdaris, tāpēc nebija jāiet katorgas darbos, kuros daudzi neizturēja. Citādi, strādājot zemes darbos, viņš tajā zemē arī būtu palicis. Tēvs bija ieslodzīts vairākās koncentrācijas nometnēs. Atceros, viņš stāstīja, ka Baku nometnē mirušos cilvēkus veda projām mašīnām. Neviens nezina, kur ir viņu kaps.”

Mihaila māte Ksenija visus gadus, kamēr vīrs bija projām, bērnus audzināja viena. Mihails aizlūstošā balsī stāsta, ka bērnība bija ļoti smaga, nācās daudz strādāt, kamēr ģimene dzīvoja bez tēva, māsas nezināja, kas ir gaļa, ēda tikai dārzeņus. Iespējams, tieši tolaik Mihails pierada strādāt, neatliecot muguru.

Pēc deviņgadīgās skolas Mihails iestājās Bebrenes zooveterinārajā tehnikumā, taču nepaspēja to pabeigt, jo ceturtajā kursā viņu iesauca armijā, Mihails dienēja Polockā. Atgriezies no armijas, viņš sāka strādāt par vetārstu toreizējā kolhozā „Strana Sovetov”. Viņam, kā cienījamam speciālistam, uzreiz piešķīra divistabu dzīvokli – tobrīd neprecētam puisim tas bija sapņu piepildījums, ko nevar teikt par milzīgo darba apjomu kolhozā: „Manā iecirknī bija 5000 cūku, 300 govis un 800 vērši. Dažkārt naktīs nācās braukt uz 3—4 izsaukumiem, bet dienā to bija vēl vairāk. Taču es tiku galā.”

Ar savu nākamo sievu Aglaidu Mihails iepazinās 1974. gadā. Tolaik viņš dzīvoja Faļtopu ciemā, bet izredzētā – otrpus ceļam. Tāpēc jaunieši redzējās gandrīz katru dienu un viens par otru zināja visu. Mihails atzinās mīlestībā un aicināja precēties tieši uz šī paša ceļa. Aglaida piekrita, jo citādi nemaz nevarēja būt. Mihails bija apskaužams precinieks -- nedzēra, strādāja labā darbā un bija iemantojis pozitīvu reputāciju. Arī raksturs Mihailam bija saticīgs, bet galvenais – viņi mīlēja viens otru.

Pilnu rakstu lasiet 20. marta numurā.