Lai gan Latvijas līdzenumu upes nebūt nav tās straujākās vai krāčainākās, laivošana ar kajakiem iespējama arī te. Šīs nodarbes entuziasti ir arī Latgalē. Šoziem piecu cilvēku grupa atradusi veidu, kā laivošanas prasmes nezaudēt arī laikā, kad upes aizsalušas. Jānis Gadzāns un Jānis Vilcāns ar domubiedriem ziemas mēnešos kajakus mērca Ilūkstes sporta skolas sporta centra baseinā.
„Kad studentu gados ar gumijas laivu braucām pa Dubrovina parku Daugavpilī, par mums interesējās policija,” smejas Jānis Vilcāns. Nu jau vairākus gadus viņš cenšas neizlaist nevienu nedēļas nogali, lai iesēstos kajakā. It īpaši tagad, kad palu ūdeņi mierīgajās Latvijas upēs sagādā kaut nedaudz ekstrēmākus izaicinājumus, kajaki nepaliek sausi. Vaļasprieks pārtapis par regulāru nodarbi, iepazīstoties ar Jāni Gadzānu un iegūstot sev pastāvīgu domubiedru. Šobrīd viņiem pievienojušies vēl trīs laivošanas entuziasti, no kuriem divi ir rēzeknieši. „Neesam ne oficiāla biedrība, ne apvienība, vienkārši domubiedri,” stāsta J. Vilcāns.
Idejas autors laivošanai baseinā ir J. Gadzāns: „Ziemas periodā, kad upes ir aizsalušas, bezdarbības rezultātā zūd iemaņas. Turklāt pēc tam pavasarī upes ir īpaši straujas un nevar tā vienkārši pēc pārtraukuma iekāpt kajakā un prasmīgi laivot.” Ar Daugavpils baseinu saimniekiem neizdevies vienoties par to, kā šo ideju labāk īstenot, taču ilūkstieši bijuši atsaucīgāki. Rezultātā kopš februāra teju katru trešdienas vakaru blakus peldētājiem divās baseina joslās slīd kajaki.
Prasmes, ko laivotāji šeit slīpē, gan nav saistītas ar mierīgu laivošanu pa ūdens virsmu. J. Gadzāns skaidro, ka, atšķirībā no atpūtniekiem vai ūdens tūrisma cienītājiem, viņi laivo, lai gūtu adrenalīnu, nevis nesteidzīgi relaksētos. Tas iespējams šaurajās, līkumainajās Latvijas upēs, piemēram, Latgalē tāda upe ir Tartaks. „Kopumā ir sešas upju kategorijas, bet visas upes Latvijā ietilpst pirmajā kategorijā,” norāda J. Gadzāns, „atsevišķos gadījumos Amata sasniedz otro līmeni.” Ar braucienu pa šo upi laivotāji paredzējuši noslēgt treniņus baseinā.
Krāces un straujus līkumus baseinā neatrast, tāpēc tos nākas imitēt pašiem, lai upē darbība būtu automātiska. Svarīgākais ir pēc apgāšanās mācēt ar laivu atgriezties pareizā pozīcijā. Viens no pamata paņēmieniem tiek dēvēts par eskimosa apgriezienu. Laivotāji paši vai ar kolēģu palīdzību ar sānu iegrimst ūdenī un tad cenšas saviem spēkiem pacelties atpakaļ virs ūdens. Grūtāka (taču Latvijas upēs reti kad nepieciešama) prasme ir „piecelšanās” pēc straujas kajaka priekšpuses iegrimšanas ūdenī gandrīz vai perpendikulāri ūdens virsmai. J. Gadzāns stāsta, ka šos paņēmienus studējuši, skatoties video pamācības Youtube.
Pilnu rakstu lasiet 13. aprīļa numurā.
