Ezeru valdzinājuma baudīšana ir neiztrūkstoša Latgales tūrisma sastāvdaļa. Lai gan teju ikkatram latgalietim ir kāds savs iecienītākais ezers, daudziem Višķu pagasta iedzīvotājiem tas ir Luknas ezers. Ap to izveidots velomaršruts, ko ne tikai ainavu, bet arī smaržu dēļ vērts izbraukt tieši ievu ziedēšanas laikā. Luknas ezera krastā to ir sevišķi daudz.
Maršruts “Luknas ezera loks” ir 17,8 kilometrus garš. Ceļu ieteicamas uzsākt Špoģu ciemā. Velomaršruts ir salīdzinoši īss, bet jāatzīmē, ka spēki būs nepieciešami, lai aplūkotu ezeru vēl no citiem skatu punktiem – no laivas ezera vidū vai no 18 metrus augstā Ostrovas skatu torņa.
Laivu stacijā un piestātnē “Višķi uz viļņa” var iznomāt ne tikai airu laivas un katamarānus, bet arī neparastu ūdens transporta veidu – skiperi, ar kuru var pārbaudīt savu līdzsvara izjūtu. Tā īpatnējais mehānisms paredz, ka cilvēks pa ūdens virsmu pārvietojas lēcienveida kustībām – gluži kā ūdensblusa.
Mierīgāku atpūtas brīžu cienītāji ezeru var izmantot citai nodarbei – makšķerēšanai. Luknas ezerā mīt asari, līdakas, līņi un citas zivis. Skatu tornis, tāpat kā atpūtas vieta “Ūdensrozes”, atrodas pussalā starp Luknas, Višķu un Boltaru ezeru, taču labos laika apstākļos no tā ir iespējams saskatīt veselus piecus ezerus. Tas, savukārt, patiks putnu vērotājiem.
Vēl labiekārtota atpūtas vieta ierīkota arī Višķu tehnikuma ciemā. Tur vērts apstāties, lai apskatītu poļu muižnieku Molu dzimtas pēdas. Muižkunga māju gan apdzīvo Malnavas koledžas filiāle “Višķu tehnikums”, bet ap to zaļo parks, kurā ir sastopamas ap 75 koku un krūmu sugas.
Aiz apdzīvotā Špoģu ciema un Višķu tehnikuma paveras Višķu ciems, kura zīmīgākais simbols ir Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca. Tā būvēta laika posmā no 1908. līdz 1925. gadam. Pirms tam Višķos bija koka baznīca, tās vietā vēl ir pagrabi, kur atrodas muižnieku Molu kapenes. Interesanti, ka vien deviņus gadus pēc baznīcas būvdarbu pabeigšanas, 1939. gada vasarā, baznīcā iespēra zibens un izcēlās ugunsgrēks. Salabot jumtu un torni izdevās pēc vairākiem gadu desmitiem, bet mūsdienās baznīca ir labā stāvoklī. Laikus ieplānojot un iepriekš saskaņojot, baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses un uzkāpt tās tornī.
Turpinot ceļu, aizvien vairāk atklājas senatnīgums un neskartā daba. Ceļa malās par daudz senāku vēsturi liecina vairāki senkapi un pilskalni. Vienā no šaurākajām vietām - starp Višķu un Luknas ezeru, paceļas Višķu pilskalns. Šajā apvidū savulaik dzīvojusi Kraukļu Marija, kas pazīstama kā Krievijas ķeizariene Katrīna I.
Vēl viens piemineklis, kas atgādina par Molu dzimtas mantojumu, ir Podgurjes dzirnavas. Tās atrodas vietā, kur maršruts šķērso Tartaka upi. Dzirnavas līdz Otrajam pasaules karam piederējušas pagasta vecākajam Arnoldam Vembrim, kam piešķirts Triju zvaigžņu ordenis par Daugavpils aizsargu pulka rotas vadīšanu. Dzirnavās viņa vadībā ražota strāva un apstrādāta vilna, bet mūsdienās tās nav apdzīvotas. Divu kilometru attālumā, augšup pa upi, paceļas Zabornajas pilskalns, ko vietējie dēvē par “Gorodoku”. Vietējās leģendas vēsta, ka te paslēptas bagātības.
Ja Luknas ezera dienvidu pusē ir vietējo katoļu sakrālais centrs, tad ziemeļu pusē pulcējas vecticībnieki un pareizticīgie. Tur, Daniševkas ciemā, blakus atrodas gan Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca, gan Vissvētās Dievmātes Patvēruma vecticībnieku lūgšanu nams. Abas koka guļbūves ir celtas 20. gadsimta sākumā. Interesanti, ka pie pareizticīgo baznīcas, kas pēc formas atgādina kuģi, Pirmā pasaules kara laikā uzturējās karaspēka daļa, par kuru rūpējās vietējie draudzes locekļi.
Izbraucot uz Daugavpils-Rēzeknes šosejas, autoceļa otrā pusē, Vīragnas ezera krastā, atrodas Višķu dzelzceļa stacija, kur aplis tikpat kā noslēdzas. Vērts pieminēt, ka Višķu amatnieku ciemā vietējie amatnieki labprāt pastāstīs sīkāk par vietējo vēsturi, tradīcijām, it īpaši par keramikas izstrādājumu un klūgu pinumu veidošanu. Turpat var nodegustēt arī vietējo sieru un alu.
Maršrutu kartē var apskatīt: mājas lapā www.visitdaugavpils.lv sadaļā “Maršruti”.
