Kopš 19. aprīļa Nīcgales pagasta tautas bibliotēkā skatāma novadpētniecības izstāde “Nīcgales vecticībnieki laiku lokos”. Lai gan ar novadpētniecību Nīcgalē pirmie sāka nodarboties vecticībnieku pēcteči, bibliotēkas vadītāja Ruta Bogdanova apgalvo, ka nu arī vietējie latgalieši sākuši apzināt, kā šeit nonākuši un kā dzīvojuši viņu senči.
R. Bogdanova stāsta, ka novadpētniecības materiālu vākšana viņai ir gluži vai tradīcijas turpināšana, jo jau pirmā bibliotēkas vadītāja Feodosija Vasiļjeva 1948. gadā sāka nodarboties ar Nīcgales novadpētniecību. Viņu ieinteresēja Nīcgales vecticībnieku sādža – Novaja Dzerevņa jeb Jaunā sādža. Atklājies, ka pēc Brīvības cīņām dzīvi šeit uzsāka vairāki latviešu strēlnieki, vecticībnieki, kas pēc Pirmā pasaules kara izvēlējās nevis sekot līdzi Krievijas armijai, bet palikt Latvijā. Zemi viņiem piešķīra valsts kā pateicību par to, ka sargājuši pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čaksti.
Jaunus apgriezienus novadpētniecība šeit uzņēma 1999. gadā, kad īstenots Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstīts projekts “Nīcgales jaunatne garīguma mantiniece Daugavas krastā”. Toreiz intervēti un ierakstīti tā laika “Jaunās” sādžas vecākās paaudzes vecticībnieku Matveja Saveļjeva, Agapa Vasiļjeva, Klaudijas Ļeonovas dzīvesstāsti, atmiņas un fotogrāfijas. Šīs un vēl citas fotogrāfijas no Jaunās sādžas iedzīvotāju personīgajiem arhīviem šogad restaurētas un apskatāmas izstādē.
Vēl mūsdienās par F. Vasiļjevas darba turpinātāju var uzskatīt Anfisu Smagari. Viņa iecerējusi šo izstādi maijā „aizvest” uz tuvējiem vecticībnieku kapiem ar mērķi aicināt kapos apbedīto piederīgos palīdzēt atpazīt fotogrāfijās redzamos cilvēkus. Tāpat viņa cer, ka ir arī tādi, kas vēlēsies dalīties ar savos arhīvos esošām fotogrāfijām.
Savukārt R. Bogdanova uzsver, ka Novaja Dzerevņa bija tikai viena no aptuveni 15 sādžām, kas 20. gadsimta sākumā veidoja Nīcgales lielciemu. Piemēram, Dukuriešos, Zaķupūrā, Vārkaviešos dzīvojušas katoļu, latgaliešu ģimenes. „Viņi izdzirdēja, ka šeit aktīvi vāc informāciju un izdomāja, ka arī paši grib līdzīgi pastāstīt par saviem senčiem,” skaidro R. Bogdanova. Ne velti par šo vietu tapusi arī grāmata „Nīcgales zeme un ļaudis kopsaimniekošanas laikos”, padomju varas gadus šeit aprakstījis dzimtu pētnieks Staņislavs Ružāns. „Par dzīvi Nīcgalē 20. gadsimta pirmajā pusē atminās vairs tikai cilvēki, kas dzīvo jau astoto gadu desmitu,” norāda bibliotekāre. Šo cilvēku paliek aizvien mazāk, tāpēc vēsture jāapzina tagad.
„Aizgājušajiem jau nav svarīgi, ka par viņu dzīvi raksta, pēta,” uzskata R. Bogdanova, „tas ir nepieciešams mums pašiem, lai novērtētu, cik agrāk Latvijas lauki bija bagāti.” Pēdējos desmit gados Nīcgales pagastā iedzīvotāju skaits ir sarucis par teju 30%, liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati.
