Lai gan ceļotājiem pazīstamāks varētu šķist Daugavas labais krasts, arī upes kreisajā krastā slēpjas ievērības cienīgas dabas un cilvēku radītās vērtības.
Daugava kā dabīgā robežšķirtne Latviju cauri laikiem dalījusi dažādos novados. Augšdaugavas apvidū abos krastos apmetušās dažādas baltu ciltis, labajā – latgaļi, kreisajā – sēļi. Mūsdienās abu krastu atšķirību var ievērot vien, tos aplūkojot, piemēram, no laivas Daugavas vidū. Atšķirībā no Daugavas labā krasta, kreisajā labāk saglabājušās mežu ainavas un tur atrodas trīs no četriem valsts nozīmes dižkokiem dabas parkā „Daugavas loki”. Turklāt priežu sili slēpj dažādus vietējos arhitektūras paraugus, muižas un baznīcas.
Gan velobraucienu, gan laivu braucienu var sākt vienā no jaunākajiem tūrisma objektiem šajā posmā -- Lielbornes muižā. Pērn tur saimniekot sākuši jauni īpašnieki, un nu muižas komplekss no aizaugušas un pamestas teritorijas pārtop par koptu parku ar vēsturiski nozīmīgu celtni tā vidū. Ar laivu šeit var piestāt vietā, kur Bornes upīte ietek Daugavā. Turpat agrāk bijušas arī dzirnavas, mūsdienās par tām liecina vien drupas, bet Lielbornes muižas īpašnieki atjauno dzirnavu dīķi, lai tuvākā nākotnē arī tur varētu izbraukt ar laivu. Muižas kungu mājā, kas ir klasisks 19. gadsimta beigās celto Augšzemes vasarnīcu piemērs, atjaunošanas darbi vēl turpinās, bet, iepriekš piesakoties, to var aplūkot gan no ārpuses, gan iekšpuses. Pāri Bornes upei pērn uzbūvēts jauns tiltiņš velobraucējiem, bet muižas parkā izveidotas pikniku un telšu vietas.
Uzsākot ceļu, velobraucēji var izmest nelielu līkumu un no Daugavas krasta novirzīties uz dienvidiem, lai apskatītu Salienas pagastu. Cauri tam vijas straujā Poguļankas upe, ko šķērsot var vairākās vietās. Viena no tām – Poguļankas arkveida akmens tilts. Tas ir vietējās nozīmes arhitektūras un inženierijas piemineklis, arka slejas 5,2 metru augstumā. Turpat netālu atrodas arī Salienas dižakmens un bērnu rakstnieka, ornitologa Kārļa Griguļa piemiņas akmens. Vēl nedaudz uz priekšu rietumu virzienā atrodas Červonkas jeb Vecsalienas muiža. Nebrīnieties, ja tur sastopat kāziniekus, neogotikas stilā būvētā muižas kungu māja ir populāra laulību reģistrēšanas vieta. Pie muižas izveidota atpūtas vieta, tās parkā aug apmēram 14 eksotisko sugu koki, saglabājies kariešu namiņš.
Savukārt tiem, kas no velomaršruta nenovirzās vai bauda ūdens ceļu Vecsalienas pagastā, jāturpina iepazīt dabas bagātības. Viena no tām – stāvā Ververu krauja. Latvijas Valsts meži šeit ierīkojuši labiekārtotu atpūtas vietu, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu. Ja tā tomēr nešķiet pārāk augsta, var mērot ceļu uz netālo Lazdukalna skatu torni.
Posmā, kur Daugava met par Butišķu loku dēvēto meandru, slejas divas baznīcas, kas glabā stāstu par divu draudžu konfliktu triju gadsimtu garumā. Sīķeles un Elernes dievnamā dažādos laikos saimniekojušas divu konfesiju draudzes – gan katoļi, gan luterāņi. Elernes mūra baznīca ir senākā, tā Daugavas krastos slejas jau kopš 1650. gada, kad to uzbūvēja luterānis Heinrihs Tinens. Savukārt katoļi sev dievnamu ieguvuši tikai vairāk nekā pēc gadsimta, turklāt nevis Elernē, bet četrus kilometrus attālajā Sīķelē jeb Murovkā. Viss mainījās 18. gadsimta otrajā pusē, kad šo teritoriju sāka pārvaldīt katoļticīgs muižnieks. Viņš novērojis, ka Sīķeles apkārtnē vairāk dzīvo luterāņi, bet Elernē – katoļi, tāpēc nolēmis šo paradoksu atrisināt, liekot luterāņiem atdot savu baznīcu katoļiem. Luterāņiem tā rezultātā nācās samierināties ar koka baznīciņu priežu mežu vidū. Pēc aptuveni pusgadsimta luterāņi gan koka baznīcas vietā uzcēla mūra baznīcu, taču par notikušo netaisnību luterāņi nebeidza sūroties līdz pat 20. gadsimta sākumam.
Sīķeles dievnams ir vienīgā luterāņu baznīca Daugavpils novadā, kurā vēl aizvien notiek dievkalpojumi. Dievnamam līdzās atrodas kapi ar krāšņiem seno pieminekļu paraugiem. Aptuveni kilometra attālumā uz rietumiem no baznīcas atrodas dižkoks – Muravkas ozols.
Elernes katoļu baznīcu, neogotikas stilā celto būvi, katoļi vairākkārt mēģinājuši pārveidot. Piemēram, sarkanā torņa smaile baznīcu rotā tikai kopš 1911. gada. Iekšpusē vērts apskatīties sarkano ķieģeļu griestu velves un trīs koka altārus.
Vēl pirms iebraukšanas pilsētā velobraucēji var iegriezties Tabores ciemā un apskatīt muižas kungu māju. Šī ēka vēstī gan par muižniecības, gan lauku skolu laika norietu. Tabores muižas kungu māja, tāpat kā daudzas citas Sēlijas muižas, nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. Pēc tam to gan atjaunoja un padomju laikos tajā ierīkoja skolu. Tā darbojās līdz pat mūsdienām, bet pirms diviem gadiem skola slēgta, un muižas ēkas liktenis vēl nav skaidrs.
