Pastāv uzskats, ka stārķi, vijot ligzdu uz mājas dūmeņa, izrāda lielu uzticēšanos cilvēkam, mājas saimniekam. Taču patiesībā viss nebūt nav tik gludi, un dažkārt nākas likt šķēršļus putnu mājokļa būvniecībai, citādi rodas lielas problēmas.
Līdz zināmam laikam stārķi neizrādīja interesi par kādu viensētu Daugavpils novada Vecsalienas pagastā, metot tai līkumu, lai gan pie kaimiņiem tie bija vijuši ligzdu. Parasti šie putni iekārto ligzdu kokos, kurus cilvēks ir sagatavojis tā, lai lielie putni varētu bez problēmām pacelties spārnos un nolaisties, nesavainojot spārnus pret koku zariem. Nereti stārķi vij ligzdas ūdenstorņos vai citās pamestās būvēs, dažkārt par pamanās apmesties uz elektrības vai telefona stabiem. Taču, viennozīmīgi, ja šis cēlais putns iekārtojis ligzdu viensētā vai tai blakus, saimnieki vienmēr priecājas par šādu kaimiņu būšanu, jo uzskata to par veiksmi un labu zīmi.
Kādā pavasara dienā stārķu pāris sataisījās vīt ligzdu uz mājas dūmeņa. Putni sāka gādāt būvmateriālus – sprungulīšus, zariņus u.c. Viss būtu labi, ja mājā neviens nedzīvotu, bet šeit dzīvoja cilvēki. Vijot uz dūmeņa ligzdu, stārķi samet tajā savus būvmateriālus, tādējādi radot ugunsbīstamu situāciju. Un, kurinot krāsni, visi šie atkritumi aizdegsies. Tā var izcelties liels ugunsgrēks, jo īpaši tad, ja dūmenis nav kvalitatīvi uzmūrēts.
Tāpēc, lai arī cik jauki būtu šie putni, nācās tos padzīt no dūmeņa un nomest nepabeigto ligzdu. Taču putni stājās pie darba atkal un atkal. Savukārt mājas saimniekiem nācās regulāri kāpt uz jumta un likt saprast putniem, ka šeit viņi nedrīkst apmesties. Palikuši bez nepabeigtās ligzdas, stārķi uz pāris dienām kaut kur aizlidoja, ļaujot cerēt, ka viensētā viņi vairs neatgriezīsies, un problēma atrisināsies pati no sevis. Taču putni atkal atgriezās, ņēmās vīt ligzdu, un viss atkārtojās.
Saimnieki nedrīkstēja pieļaut, ka putni „aiztaisa” dūmeni, un, vēl jo vairāk, izperē mazuļus. Atrisināt jautājumu daudzmaz palīdzēja speciāla metāla ietaise pusloka veidā, kuru uzstādīja uz dūmeņa, tādējādi traucējot putniem ierīkot ligzdu. Taču putni centās iekārtoties par uz šīs konstrukcijas. Dīvaini, bet tos nemaz neinteresēja netālās pamestās mājas dūmenis.
Putnu un cilvēku cīniņš beidzās vien tad, kad ar lielām pūlēm izdevās pielāgot ligzdas vīšanai milzīga ozola zaru, kurš auga turpat blakus. Stārķiem šīm vieta iepatikās, tāpēc viņi uzreiz stājās pēc mājokļa ierīkošanas. Šeit bija ideāli apstākļi – pietiekams augstums, koka zari netraucēja pacelties spārnos un nolaisties, turklāt varēja vīt jebkāda lieluma ligzdu. Vēlāk izšķīlās mazuļi.
Nu jau vairākus gadus stārķi lido uz šo viensētu, veido ģimeni un izperē mazuļus, priecējot mājas saimniekus un citus cilvēkus. Savukārt rudenī dodas uz siltajām zemēm, lai nākamajā gadā atkal atgrieztos. Ar laiku tie palielināja ligzdu – tagad tā ir milzīga. Turklāt mājas dūmenis putnus vairs neinteresē.
