Ciems, ar kuru dienvidaustrumos sākas Latvija, svin 400. dzimšanas dienu. „Latgales Laiks” viesojās gleznainajā Piedrujā košās vasaras ziedēšanas laikā, kura vēl vairāk izceļ šīs vietas īpašo šarmu.
Vecāks par dažām pilsētām
Piedrujas ciems, kurš atrodas Daugavas krastā, saglabājis vien nedaudzus savas četrus gadsimtus ilgās vēstures elementus. Daži dati liecina, ka ciems ir vēl senāks, jo tam ir ģeogrāfiski ideāla atrašanās vietā, tāpēc Piedruja vienmēr piesaistīja cilvēkus (pirmie rakstiskie dati par to ir saglabājušies no XIV gadsimta).
Savulaik, atrodoties Vitebskas guberņas sastāvā, Piedruja bija tipisks ebreju miests, jo šeit uz dzīvi bija apmetušies galvenokārt ebreji. Tagad to atgādina vien dažas ēkas un daudzi eksponāti vietējā muzejā. Kā teica vēstures pulciņa vadītāja Ludmila Paņko, Piedrujas vēsturi veido cilvēki, saudzīgi glabājot lietas, tātad – arī piemiņu par šo novadu. Ludmila rāda draudžu baznīcu grāmatu ierakstus, kuri brīnumainā kārtā padomju varas gados saglabājušies kādas mājas bēniņos, bet tagad tā ir svarīga pagātnes liecība. „Ja ne cilvēki -- mūsu galvenā bagātība, nebūtu nekā – pat šī muzeja,” uzsver ciema vēstures glabātāja.
Vēsturiski tā ir iegājies, ka Piedruja ir cieši saistīta ar Druju – pilsētu Daugavas kreisajā krastā, Baltkrievijā. Protams, kādreiz kaimiņu attiecības bija ciešākas. Iedzīvotāji atceras, kā ziemā gājuši pāri upei uz dejām, ierasta lieta bija arī došanās uz ēdnīcu upes otrā krastā. Tagad saikne ar baltkrieviem saglabājas, pateicoties braucieniem pie radiniekiem vai pēc pirkumiem, lai gan joprojām, nostājoties abos upes krastos, var gluži labi parunāties ar pāri ūdenim. Apdzīvotās vietas vieno arī leģendas, piemēram, stāsti par aizbērto tuneli, kurš kādreiz bija izrakts zem upes gultnes un veda no bernardiešu klostera Baltkrievijas pusē uz Piedruju.
Kad tika noteikta faktiskā robeža, izveidojās ar „pierobežas” pasaules uzskats, taču Piedrujas iedzīvotāji neuzskata, ka dzīvo Latvijas malā – viņi savu dzimteni labprātāk sauc par Latvijas „sākumu” vai nulles kilometru.
Pilnu rakstu lasiet 15. jūnija numurā.
