Valstu robežas un kartes vēstures līkloču griežos ir pārzīmētas vairakkārt, tie ir arī grieži, kas pārrakstījuši daudzu ļaužu likteņus. Ik gadu 11. novembrī mēs pulcējamies, lai godinātu varoņus, pateicoties kuriem, mums ir sava valsts. Šī gada Lāčplēša diena Ilūkstē iesakņosies ar zīmīgu un vēsturisku notikumu – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas stēlu atklāšanu. Brīvības cīņu varoņu apzināšanas uzdevums ir paveikts ne tikai Ilūkstes novada, bet arī visa kādreizējā Ilūkstes apriņķa mērogā un kalpo kā vēstures liecība par novada sākotnējo teritoriju un tajā dzīvojušo ļaužu piederību šai zemei.
11. novembra vakarā Ilūkstē, atklājot piemiņas stēlas, pulcējās gan vietējie ļaudis, gan viesi – 13. Saeimas deputāte Janīna Jalinska, Sēlijas novadu pašvaldību vadītāji, vēsturnieki un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru tuvinieki. Šajā tumšajā laikā svinīgā brīža dalībniekiem gaismu rādīja lāpas, bet pirms 99 gadiem – 1919. gada 11. novembrī – tumsu šķīla ložu trase, Rīgas, Pierīgas ugunsgrēki, lielgabalu dārdoņa. Rīgas sargi cīnījās ar Bermontu, un šajās cīņās dzima neatkarīgā Latvijas valsts. „Cik daudz dzīvību ir atdots par Latvijas valsti, cik daudzās cīņās ir karots, cik daudz kritušo Latvijas karavīru mums ir jāpiemin 11. novembrī? Vai uz šiem jautājumiem ir rodama nekļūdīga atbilde? Tomēr ir viena atbilde, nekļūdīga un patiesa, – tā ir mūsu brīvības un neatkarības cena, tā ir visaugstākā cena, ko mūsu latviešu tauta ir maksājusi,” uzrunājot klātesošos uzsvēra Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs Stefans Rāzna.
Ilūkstes stēlās ir iekalti 35 varoņu vārdi, iemūžinot atmiņas par pašaizliedzīgajiem ļaudīm, kuri piedalījās Pirmajā pasaules karā, cīnījās Ziemassvētku kaujās Ložmetējkalna tuvumā un sargāja nocietinājumus Nāves salā. Viņu vidū: Jānis Zvaigzne – pulkvežleitnants no Salas pagasta, kurš pēc Brīvības cīņām dzīvoja un strādāja Ilūkstes apriņķī, Jānis Žurevics – seržants no Susējas pagasta, Jānis Muižnieks – virsleitnants no Bebrenes pagasta, Antons Kolosovskis – kaprālis no Dvietes pagasta. Šeit ierakstīti varoņi, kuri piedalījās Brīvības cīņās un atbrīvoja Sēļu zemi, Daugavas kreiso krastu no lieliniekiem, kā arī palīdzēja atbrīvot Latgali.
Ar īpašu saviļņojumu Ilūkstē tika sagaidīti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru tuvinieki, kuri dalījās savos atmiņu stāstos, pārdomās un sirsnīgā priekā par piemiņas vietas izveidi.
„Labvakar, mīļā Sēlijas tauta!” – tā klātesošos uzrunāja Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Antona Apaļa radiniece Aira. „Es esmu atgriezusies savā bērnības zemē un esmu laimīga, un tas ir daudz, jo tagad es zinu, ka vecātēva brāļa piemiņa ir augšāmcelta, jo šo savu sirds siltumu viņš ir glabājis un nodevis daudziem, daudziem mums, arī tiem radiem, kas aizbraukuši uz tālo Ameriku, Austrāliju, Vāciju. Mēs zinām, no kurienes mēs nākam. Sēļi, mēs esam spēcīgi! Šodien es zinu, ka mēs esam laimīgi un tādi te vienmēr būsim! Es atvedu trīs sveces – tās, kas bija vecāsmātes gredzenā iekaltas – ticībai, cerībai un mīlestībai. Mīlestībai uz mūsu tautu, uz mūsu dzimtu, uz mūsu senčiem. Paldies visiem labajiem ļaudīm, kas lika mums sapurināties, atrast arhīvos bildes, meklēt atmiņu druskas, lai tālāk nodotu saviem bērniem un mazbērniem, lai viņi zina, no kurienes mēs nākam. Lai latvju tautai vienmēr liels mūžs, un, kā vectēvs dziedāja, lai latvju zobens nesarūs!”
Kapteiņa Jāņa Valdmaņa meita Maija Blūma, daloties savās atmiņās, stāstīja: „Kapteiņa – mēs sakām, bet viņš bija gan zemnieks, gan skolotājs, gan karavīrs, bet pāri visam ļoti labestīgs, humāns cilvēks. Tēvu redzēju maz. Karš, bēgļu gaitas, Sibīrija. Kamēr mēs, ģimene, bijām Sibīrijā, tēvu čekā nošāva… Tēvs savā ģimenē pieņēma un uzaudzināja savu mirušo draugu meitu un grāvī atrastu puiku. Vācu laikos viņš bija komandants, un par tādu tēvs kļuva, lai glābtu savus skolniekus komjauniešus un iespēju robežās arī citus cilvēkus. Viņš slēpa arī ebreju sievieti ar dēlu, un vēlāk, jau Atmodas laikā, es ar šo dēliņu biju barikādēs. Šādi notikumi cilvēka mūžu dara bagātu un ļauj tuviniekiem ar viņu lepoties. Liels paldies visiem, kuri pielika roku, sirdi, lai taptu šādas piemiņas stēlas.”
Uzrunājot klātesošos, 13. Saeimas deputāte Janīna Jalinska aicināja novērtēt 11. novembra nozīmi un lepoties ar savu novadu: „Ja nebūtu Lāčplēša dienas, nebūtu arī 18. novembra un nebūtu arī mūsu brīvās valsts Latvijas. Mums visiem ir jālepojas ar savu valsti, ir jālepojas ar savu novadu, ir jālepojas ar savu pilsētu, savu ciemu, un katram – ar savu māju, savu dzīvesvietu un savu ģimeni. Ordeņa kavalieri gāja cīņā, lai uzvarētu, lai Latvija būtu brīva. Arī šodien mūs sargā spēka vienības gan uz zemes, gan arī debesīs.” Savukārt Sēlijas novadu apvienības vadītāja, Salas novada domes priekšsēdētāja Irēna Sproģe pauda ticību, ka, kopā dedzot piemiņas gaismas Ilūkstē, mēs dodam Sēlijas gaismu visai Latvijai, un aicināja turēt godā morālās vērtības, lai katrs savā vietā darītu skaistākos darbus.
Latvijas 100 gadu stāsts ir par cilvēku gara spēku un drosmi rīkoties, sirdī nesot ticību Latvijas nākotnei. Valsts vēsture kalpo kā liecība un atgādinājums – dzīve var būt sarežģīta, bet valstiskuma un brīvības vērtības nekad nedrīkst aizmirst, savstarpējā pleca un atbalsta sajūta tautā ir ceļš, kas padara tuvāku kopīga mērķa sasniegšanu.
NO VĒSTURES:
Vēsturiskā Ilūkstes apriņķa izveidošana datējama ar 1816. gadu. Ilūkstes apriņķis atradās Latvijas dienvidaustrumu daļā. Ziemeļos tas robežojās ar Jēkabpils apriņķi, ziemeļaustrumos un austrumos – ar Daugavpils apriņķi, rietumos – ar Polijas un Lietuvas valstīm. Apriņķa kopējā platība – 2242,7 km2. Nodibinoties Latvijas valdībai, 1919. gada 20. septembrī nodibinājās arī apriņķu pašvaldības. Ilūkstes apriņķī ietilpa Aknīstes, Asares, Bebrenes, Demenes, Dvietes, Gārsenes, Kaplavas, Kurcuma, Lašu, Laucesas, Pilskalnes, Prodes, Raudas, Rubenes, Salienas, Silenes, Skrudalienas, Susējas, Sventes pagasti, kā arī Ilūkstes, Subates un Grīvas pilsētas.
Latvijas Lāčplēša Kara ordenis ir augstākais Latvijas militārais apbalvojums. 1919. gada 11. novembra notikumu rosināts to iedibināja ģenerālis Jānis Balodis, un 1920. gadā 11. novembrī šis ordenis tika pasniegts pirmo reizi. Pēdējais ordenis pasniegts 1928. gada 11. novembrī.
Ordeni piešķir par varonību kaujas laukā, un cilvēki, kuri to saņēmuši, nopelnījuši to ar savām asinīm. Šie cilvēki toreiz izprata Latvijas valsts nozīmi, to, ka šī valsts jāiegūst cīņās. Lāčplēša kara ordenim ir 3 pakāpes, jeb 3 šķiras, 1.– visaugstākā. Kopā piešķirtas 2146 goda zīmes – Lāčplēša Kara ordeņi, 11 no tām – 1. jeb augstākās šķiras.
Madara Pavlovska
Ilūkstes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste
