Stāsta, ka slavenais sengrieķu filosofs Diogēns Atēnu tirgus laukumā esot uzslējis telti un uz tās novietojis uzrakstu: „Te var nopirkt gudrību.” Kāds bagātnieks, iedams garām, ieraudzīja šo uzrakstu un, skaļi smiedamies, iedeva savam kalpam dažas monētas un pavēlēja: „Pajautā tam ākstam, cik gudrības viņš pārdos par šo naudu.” Kalps izpildīja sava saimnieka pavēli. Diogēns paņēma naudu un teica: „Pasaki savam kungam šādu gudrību: „Dari ko darīdams, apdomā galu!”.” Bagātais vīrs nenožēloja savu pirkumu. Šo teikumu viņš lika ar zelta burtiem iegrebt virs sava nama durvīm, lai ikvienam, kas ienāk mājā, atgādinātu par dzīves mērķi.
Mēs šodien dzīvojam tā, it kā nāves nebūtu un mums nekad nebūtu jānomirst. Taču patiesībā dzīves noslēpums ir apslēpts tieši nāvē. Par to vēsta Diogēna vārdi: „Dari ko darīdams, apdomā galu!” Tas nozīmē – katru dienu atcerēties par nāvi ne jau tādēļ, lai par to bēdātos, bet lai spētu ar atbildības sajūtu izmantot katru mirkli, lai steigtos mīlēt, darīt labu, priecāties un par visu pateikties Dievam. Svētais Benedikts mācīja: „Uz dzīvi skaties ar domu par nāvi un uz nāvi – ar domu par dzīvi. Tā tu iemācīsies gan dzīvot, gan nomirt. Nāve ir briesmīga tikai tiem, kuri par to nedomā.”
Ko visbiežāk nožēlo cilvēki, guļot uz nāves gultas? Austrāliešu paliatīvās aprūpes māsa Bronija Vēra (Bronnie Ware) ilgus gadus aprūpēja mirstošus pacientus un bija viņiem līdzās dzīves pēdējos mēnešos, nedēļās, dienās. Sarunas ar saviem pacientiem, viņu pārdomas un atziņas, Bronija publicēja savā blogā („Inspiration and Chai”). Viņas blogs kļuva ļoti populārs, un pēc dažiem gadiem Bronija Vēra izdeva grāmatu ar nosaukumu „Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” (angliski „The Top Five Regrets of the Dying”). No Bronijas iegūtās pieredzes izriet vairākas skaidras atziņas par to, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves. Lielākoties viņas pacienti runāja par vienām un tām pašām lietām, kuras neattiecās ne uz naudu, ne karjeru, ne varu, ne veselību. Šīs atziņas var lieti noderēt kā padomi, kurus vērts atcerēties ikdienas steigā:
- Būt patiesam pret sevi
Kad Greisa sacīja: „Kaut man būtu pieticis drosmes dzīvot pašai savu dzīvi, nevis to, ko no manis sagaidīja citi,” – viņas vārdos atklājās dziļas skumjas, tādēļ ka dzīve nebija ievirzījusies vēlamajā gultnē. Daudzi cilvēki to nožēlo visbiežāk. Saprotot, ka dzīve jebkurā mirklī beigsies, cilvēks atskatās uz to no malas un redz, cik daudz nerealizētu ieceru un nepiepildītu sapņu palicis. Vairums cilvēku dzīves laikā nav spējuši īstenot pat pusi no savām iecerēm, un tikai uz nāves gultas viņi saprot, ka tā ir bijusi viņu pašu izvēle, ka no daudziem sapņiem un mērķiem viņi atteicās paši. Viņi visbiežāk nožēloja neizdarīto savā dzīvē, to, ka nelietderīgi izmantoja sev atvēlēto laiku.
Viens no iemesliem ir bailes – bailes no pārmaiņām, no citu cilvēku nosodījuma, no neveiksmes. Kā ir teicis Holbahs: „Nav iespējams dzīvot laimīgi, ja visu laiku tu trīci no bailēm.” Bailes atņem mums daudz spēka, enerģijas, dzīves prieka, gandarījuma par padarīto. Tās rada psihisku spriedzi, nogurumu, zūd radoša pieeja dzīvei, tad rodas vilšanās, nevēlēšanās dzīvot. Daudzas bailes, kuras mūsos izsauc situācijas, ar kurām ikdienā sastopamies, ļoti bieži atspoguļo bailes pašam no sevis un no tā visa, kas apslēpts mūsu zemapziņā. Lai varētu uzvarēt bailes, vispirms tās vajag ļoti skaidri apzināties.
Padoms: Sāc patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu dzīvi un izbeidz vainot citus par savām neveiksmēm. Katram no mums ir sava dzīve, par kuru vajag interesēties un būt atbildīgam. Nesalīdzini sevi ar citiem un netiecies pēc nereāliem ideāliem. Cilvēki, kuri patiesi mīl sevi, uzņēmas atbildību par savu dzīvi un nepieņem lēmumus, domājot par to, ko no mums sagaida citi – piemēram, vecāki, radi, draugi un citi svarīgi cilvēki. Ej droši savu ceļu dzīvē! Izdzīvo savu dzīvi! Protams ir vērts ieklausīties citu cilvēku padomos, taču galējam lēmumam jābūt vienmēr tavam.
- Vairāk veltīt laiku tuvākajiem
„Es nožēloju, ka esmu tik daudz strādājis!” To atzina praktiski visi vīrieši, kurus apkopa Bronija Vēra. Viņi apzinājās, ka ir palaiduši garām savu bērnu izaugšanu un nav novertējuši to, cik svarīga tiem bija viņu klātbūtne. Daudzi vīrieši sacīja, ka viņiem pietrūka laika, ko veltīt sievai un bērniem. Kaut arī darbs ir ļoti svarīgs mūsu dzīves elements, tomēr jāatcerās, ka tas nav pats svarīgākais dzīves komponents. Mums jāmācās apvienot darbu ar ģimenes dzīvi, jo ar laiku var izradīties, ka ir par vēlu kaut ko mainīt.
Arī sievietes bieži vien atzinās, ka nožēlo to pašu, tomēr, tā kā daudzas no viņām bija vecākās paaudzes pārstāves, tad vairākums uzskatīja, ka viņām nevajadzēja uzņemties galvenā ģimenes apgādnieka lomu.
Padoms: Nauda ir nepieciešama dzīvei un ir godīgi jāstrādā, lai darbs nestu labumu sev un citiem, bet darbam nav jākļūst par visas dzīves jēgu un centru. Mēs strādājam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai strādātu. Darbs cilvēku svētdara un attīsta, bet tas nav dzīves mērķis.
Kardināls Stefans Višiņskis sacīja gudrus vārdus: „Cilvēki saka: „Laiks ir nauda”, bet es jums saku: „Laiks ir mīlestība.”” Un mīlestība ir laime. Mīlestībai ir nepieciešams laiks – laiks, kurā mēs esam pieejami, atvērti un nesavtīgi, laiks, kurā citas lietas tiek noliktas otrajā vietā. Kam mēs vairāk veltām laiku, to arī vairāk mīlam.
- Nebaidīties izpaust savas patiesās jūtas
„Kaut man būtu pieticis drosmes atklāt savas jūtas!” Daudzi cilvēki atzinās, ka neizrādīja savas jūtas, bet tās apslāpēja, lai dzīvotu saskaņā ar apkārtējiem cilvēkiem, tā sacīt, svētā miera labad! Baidoties izrādīt savas jūtas un meklējot savu izdevīgumu, viņi tomēr nevarēja dzīvot saskaņā paši ar sevi. Rezultātā viņi vadīja pelēku dzīvi un tā arī nespēja kļūt par tādiem cilvēkiem, par kādiem varēja kļūt. Emociju apslāpēšana bieži vien kļūst par nopietnu slimību iemeslu. Daudzi cilvēki dzīves laikā apslāpē savas jūtas un iemesli tam var būt dažādi. Atcerēsimies, ka pat tad, ja mēs baidāmies atklāti izradīt savas jūtas, tomēr godīgāk ir dzīvot patiesībā pret sevi un citiem cilvēkiem. Vienīgi tad mēs varam būt laimīgi.
Padoms: Pozitīvās emocijas mums dod dzīves prieku un piepildījuma sajūtu, savukārt negatīvās nogulst mūsu zemapziņā. Kā no tām atbrīvoties? Izstāstot! Kā sacīja kāds garīgtēvs: „Labākais kosmētiskais kabinets ir grēksūdze!”
- Vairāk kontaktējies ar draugiem
„Man žēl, ka tik maz laika pavadīju kopā ar draugiem.” Dzīves laikā daudzi no mums neapzinās, cik liela vērtība ir patiesai draudzībai. Dzīves novakarē, to apzinoties, visbiežāk vairs neko nevar mainīt, jo ir jau par vēlu. Daudzi pacienti atzinās, ka viņi pārtrauca draudzību, jo bija tik ļoti aizņemti ar savām problēmām, ka pārstāja uzturēt attiecības ar labākajiem draugiem. Patiesībā katram no šiem pacientiem nāves brīdī trūka tuvu cilvēku, pietrūka draugu.
Draudzībai ir nepieciešams laiks un arī rūpes no abām pusēm, tāpēc arī mirstošie cilvēki nožēloja, ka viņi līdz galam nenovērtēja šo attiecību skaistumu un bieži tas atstāja novārtā. Ja par draudzību mēs nerūpēsimies, tad agri vai vēlu, mēs to zaudēsim un līdz ar to no mūsu dzīves pazudīs cilvēks, ar kuru mūs tik daudz kas vieno.
Padoms: Cilvēks nevar būt laimīgs bez mīlestības un nevar dzīvot bez attiecībām. Taču attiecības ir rūpīgi jākopj. Ir tāds teiciens: „Draudzība ir līdzīga grāmatai – sadedzināt var par sekundi, bet, lai to uzrakstītu, vajadzīgi gadi.” Ir vērts ziedot savu laiku un enerģiju, lai nezaudētu vecos draugus! Tuvojoties nāves stundai, cilvēki atzina, ka gribētu lūgt piedošanu saviem draugiem, ja viņus ir aizvainojuši un atjaunot attiecības kaut vai pēdējās dzīves dienās.
- Būt laimīgam
„Kaut es būtu ļāvis sev justies laimīgākam!” Daudzi no šiem cilvēkiem tikai pirms savas nāves saprata, ka laime – tā ir ikviena cilvēka izvēle. Bronija Vēra raksta: „Viņi palika ieslodzīti savos ieradumos un izveidotajās shēmās. Viņi meklēja savu komfortu un baidījās kaut ko mainīt. Tā rezultātā viņi nebija patiesi ne pret sevi, ne citiem. Viņi neapzinajās, ka būt laimīgam nozīmē dzīvot patiesībā un priecāties par dzīvi.”
Daudzi cilvēki, ar kuriem sarunājās paliatīvās aprūpes māsa Bronija, atzinās, ka tikai uz nāves gultas viņi bija sapratuši, ka īstā laime sastāv no mūsu lēmumiem un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai būsim laimīgi. Pat ja mūsu lēmumi saistās ar nopietnām pārmaiņām, mums nebūtu no tām jāatsakās un jābaidās. Ja mēs šodien jūtamies nelaimīgi, tad jādara viss iespējamais, lai šo stāvokli mainītu. Kāds gudrais ir teicis: „Gadā ir tikai divas dienas, kurās mēs neko nevaram iesākt. Viena ir vakardiena un otra – rītdiena. Tātad šodien ir īstā diena, lai mīlētu, ticētu, darītu un galvenokārt – dzīvotu!” Tas nozīmē, ka nākotne iesākas nevis rīt, bet šodien. Laime ir pašreizējā brīdī. Un tieši tur es tagad atrodos!
Padoms: Neļausim sevi piemānīt, ka laime ir iespējama bez mīlestības, bez attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem, dzīvojot vienatnē, izpriecās un pērkot jaunas lietiņas. Laimei ir nepieciešamas piecu veidu attiecības: ar tuvākajiem, pašam ar sevi, ar Dievu, ar radīto pasauli un materiālām vērtībām.
Priecāsimies par dzīvi un piepildīsim sapņus, kamēr vēl ir laiks!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
