„Šeit bija Puškins” – ieskrāpēts soliņā Puškina kalnos (Pleskavas apgabals). Un to nevar apstrīdēt. „Mākslinieks”, kurš nolēma iemūžināt diženā dzejnieka, nevis Vasjas vai Petjas, vārdu, apzinās, kādā vietā viņš dzīvo un aicina viesus apsēsties un izbaudīt skaistumu.
Pušgori ir maza, klusa pilsētiņa, kur vēl saglabājies jaukais provinciālais gars, un kuras ielās vēl var sastapt Puškina varoņu „pēctečus” – runātīgas vecmāmuļas košos lakatos, kuras sēž uz soliņa vai ved govi no ganībām, baskājainus bērnus, kuri lēkā pa peļķēm, vīru, kurš zirga pajūgā ved sienu.
Neapšaubāmi, gan Puškina kalnu, gan visa apgabala lielākā bagātība un vērtība ir Svjatogorskas vīriešu klosteris, kura teritorijā 1837. gada februārī dzejnieks tika apglabāts. Viņš tā bija vēlējies, un blakus dzejniekam mūžīgu mieru raduši viņa vecāki, vectēvs un vecāmāte.
Puškins bieži apmeklēja klosteri, kad dzīvoja Mihailovskā, mātes dzimtas īpašumā, uz kurieni bija izsūtīts trimdā. Šeit viņš tikās ar klostera priekšnieku, strādāja bibliotēkā un vēroja cilvēkus. Tieši trimdā Puškinam, pilsētas švītam, pirmo reizi nācās saskarties ar vienkāršo tautu, tās bēdām un priekiem, sadzīvi, paražām, folkloru. Vēlāk tas viss spilgti atspoguļojās viņa daiļradē. Dzejnieks prata šo nebrīvi izmantot savā labā – viņa radošajā biogrāfijā tas bija ļoti auglīgs periods. Mihailovskā viņš sacerēja poēmu „Boriss Godunovs”, „Čigāni”, „Jevgeņija Oņegina” nodaļas, neskaitāmus dzejoļus, tostarp „Es mirkli brīnišķo šo atceros…” Trimdas laikā (1824. gada augusts – 1826. gada septembris) kopā ar dzejnieku bija viņa uzticamā aukle Arina Rodionovna. Puškins vēlāk šeit vairākkārt atgriezās un dzīvoja, smeļoties iedvesmu.
Kara laikā Puškina kaps, klostera teritorija stipri cieta, taču netika iznīcināta, un mūsdienās uz šejieni brauc ūkstošiem tūristu. Puškina kalnu, Mihailovskas un citu apdzīvotu vietu apkaimē ir daudz viesnīcu un viesu namu jebkurai gaumei un maka biezumam. Vietējie iedzīvotāji jau sen pieraduši pie atbraucējiem, viņa labprāt runājas, rāda ceļu un piedāvā nopirkt sava dārza veltes. Maskavas iedzīvotājiem vai ārzemniekiem tikko slaukts piens, sulīgi āboli vai svaigs medus ir īsta eksotika. Šeit nav eiropeiskā spožuma, viss ir pavisam vienkārši. Protams, šur tur vērojama nevīžība. Kas zin, vai tur pie vainas ierēdņi vai paši Pušgoru iedzīvotāji, taču šos sīkumus var viegli pieciest.
Puškina kalni, Mihailovskas un citas muižas ir brīnišķīga vieta, kur paslēpties no lielpilsētu steigas, padzīvot nomalē un baudīt dabas skaistumu. Šeit it visur jaušams Puškina gars, liekot domāt par mūžīgo.
Puškina mantojuma glabātāji veiksmīgi apvieno senatni un mūsdienas, rīkojot tematiskus pasākumus XIX gadsimta stilā un interaktīvas programmas bērniem un pieaugušajiem. Tepat, Puškina muzeja – rezervāta teritorijā atrodas arī privāts zoodārzs, kur milzīgā teritorijā apstākļos, kas maksimāli pietuvināti dzīvei dabā, mīt vairāk nekā 150 putnu un dzīvnieku sugu. Savukārt kaimiņos Puškina kalniem atrodas Berezinas sādža, kur pirms 40 gadiem dzīvoja un strādāja vēl viens spilgts krievu literatūras pārstāvis Sergejs Dovlatovs.
