„Latgales Laiks” apmeklēja mākslu skolu „MyArt Dublin” Īrijas galvaspilsētas centrā. Tās klasēs īru bērni, pusaudži un pieaugušie ar prieku apgūt tēlotājmākslu un dejas. Skolas nodibināja, vada un māca īriem klasiskā baleta pamatus bijusī daugavpiliete Veronika Sardiko.
Pārcēlās visa ģimene
Pašlaik Īrijā dzīvo visa Sardiko ģimene. Pirms vairāk nekā desmit gadiem pirmais aizbrauca ģimenes galva – tēvs, viņam sekoja māte (viņa strādāja par angļu valodas pasniedzēju Daugavpils Universitātē) kopā ar jaunāko meitu. Savukārt Veronika šajā laikā pabeidza mācības dzimtenē – ieguva bakalaura grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā. Ieguvusi horeogrāfa–baletmeistara profesiju, Veronika kādu laiku mācīja klasiskās dejas Latvijā, pēc tam ceļoja un strādāja citās Eiropas valstīs. Viņa stāsta, ka pienāca brīdis, kad ģimenei bija jāsapulcējas kopā, un kopš tā laika visi dzīvo Īrijas galvaspilsētā un rūpējas par pašu izveidoto skolu „MyArt Dublin”. „Es dejoju, māsa zīmēja – nolēmām nodibināt nelielu skolu, kur mēs šīs mākslas varētu mācīt,” stāsta Veronika, „sākām krāt naudu, meklēt telpas. Īrijā parasti slēdz līgumu uz diviem gadiem – šajā laikā jebkurš uzņēmums parāda un pierāda savas tiesības uz pastāvēšanu, -- ja ir izturējis, tātad dzīvos. Skola paplašinājās un nostiprinājās, pateicoties savstarpējai palīdzībai ģimenē un vairākiem darbības virzieniem. „Kad man bija mazāk skolēnu, māsai bija daudz darba, un otrādi,” stāsta Veronika par ģimenes biznesa attīstību.
Īrijas uzņēmējs
Veronika stāsta, ka viena no biznesa veidošanas grūtībām ir tā, ka šeit ir maz piemērotu telpu un īres maksa. Tas ir tāpēc, ka Dublinā daudz būvē, un lielās korporācijas pamazām izspiež mazo biznesu no pilsētas centra, lai celtu milzīgus tirdzniecības centrus.
Veronika atceras, ka pašā sākumā skolas telpas atradās nelielā mansardā, kur māsa mācīja zīmēšanu nelielām bērnu grupām, un istabiņa, kurā Veronika pasniedza deju privātstundas divām trim audzēknēm. Kopš tā laika skola ne vienreiz vien ir pārcēlusies. Pašreizējās „MyArt Dublin” telpas Veronika atrada pavisam nejauši – uz iepriekšējās skolas jumta kopā ar tēvu krāsoja kaut kādas dekorācijas un pa logu ieraudzīja, ka pilnīgi tukša stāv laba studija. Tagad skolai ir gan liela deju zāle, vairākas telpas gleznošanas nodarbībām, ģērbtuves, recepcija – viss, kas nepieciešams pilnvērtīgam darbam.
Veronika jau diezgan agri saprata, ka savu dzīvi saistīs ar baletu, tāpēc izmantoja jebkuru iespēju, lai pilnveidotu savu dejas meistarību. Tajā pat laikā viņa saprot, ka balets – tas ir darbs no rīta līdz vakaram, kas prasa daudz spēku un uzmanības. Pat tērpus sev viņa šuj pati. Un tas viss ir „tikai dvēselei”, jo ar baletu nevar daudz nopelnīt, bilst Veronika. Arī skola prasa lielus ieguldījumus. „pat tad, ja klases ir pilnībā nokomplektētas, tik tikko var savilkt galus,” viņa atzīst. Pašlaik darbs skolā gulstas galvenokārt uz viņas pleciem. Māte strādā savā profesijā – māca angļu valodu vienā no Dublinas koledžām, savukārt māsa, būdama mazuļa gaidībās, ir pilnībā iegrimusi ģimenes dzīves rūpēs. Veronika pašlaik „MyArt Dublin” ir gan menedžere, gan pasniedzēja, gan saimniecības pārzine, vadītāja utt. Viņa stāsta, ka dažkārt gadās smieklīgas situācijas, -- reiz atnākusi sūdzēties kāda māmiņa un teikusi, lai pasauc vadītāju, jo viņiem ir pretenzijas pret deju skolotāju!
Plecu pie pleca ar saliniekiem
Lai piesaistītu audzēkņus, sākumā māsas Sardiko daudz reklamējās vietējos plašsaziņas līdzekļos. Veronika atceras vienu no pirmajām atvērto durvju dienām, kad atnāca tikai viens bērns. Taču pakāpeniski, pirmām kārtām pateicoties „bezdrāts radio”, radās interese par skolu, un audzēkņu skaits, kuri vēlas apgūt baletu un tēlotājmākslu, ievērojami pieauga. Veronika stāsta, ka sarežģījumi rodas tad, kad vietējie īri, kuri dzīvo tuvumā, izmanto skolu kā pagarinātās dienas grupu vai arī kā vasaras dienas nometni. „Viņi var pat nepaskatīties, ko šeit māca, atved bērnus un atstāj,” saka Veronika, „galvenais, ka atrodamies blakus un bērns nekur nav jāved.” Savukārt pedagogam jārunā ar vecākiem un jāpierāda, ka tādējādi bērns ir spiests nodarboties ar to, kas viņu neinteresē, un tas ir apgrūtinoši. Šādi apstākļi sarežģī darbu, jo tie, kuri nevēlas mācīties, traucē nodarbības un ietekmē visu klasi.
Īrijā nav ne baleta, ne mūzikas, ne mākslas akadēmijas, tāpēc par klasiskā baleta tradīcijām vai tēlotājmākslas pamatiem vietējiem ir niecīgs priekšstats, augstāko izglītību šajā jomā Īrijā nevar iegūt. Tāpēc ir grūti atrast profesionālus pedagogus, saka Veronika. Tā kā viņas mērķis ir profesionālisms, bet vecāki to neizprot, Veronikai dažkārt pārmet to, ka viņa ir „vecās skolas” sekotāja un ka tagad tā vairs nemāca. „Īri nesaprot dažus baleta nosacījumus,” viņa stāsta, „piemēram, uzvelk bērnam balerīnas svārkus („pačku”), kura ir absolūti nepiemērota mēģinājumiem un tikai traucē, vai arī pārbaro bērnus ar picām utt.”
Veronika novērojusi, ka īriem piemīt īpaši izteikts nevērīgums, punktualitātes un obligātuma trūkums – ar šīm negatīvajām īpašībām viņi atšķiras no citiem. „Priecājies!” – tā ir viņu devīzi itin visā. Dažkārt tā ir vietā, bet dažkārt – pilnīgi lieka un viņi to uztver pārāk burtiski, turklāt visās dzīves jomās. Taču tas, visdrīzāk, arī ir vietējo iedzīvotāju pozitīvisma ķīla.
Ceļā sastaptie cilvēki
Veronikas dzīvē galvenais joprojām ir balets. Dzīvojot Daugavpilī, Veronika apguva klasiskās dejas pie pedagoģes Rositas Titkovas, Jeļenas Grizānes. Savulaik viņa brauca arī uz Rīgu, uz dažādiem sagatavošanas kursiem un meistarklasēm, piemēram, reiz viņai izdevās baleta nianses pamācīties pie Mihaila Barišņikova. Jāpiebilst, ka Daugavpilī bija iespēja noskatīties vienu no Veronikas horeogrāfijas iestudējumiem, -- 2012. gadā viņa prezentēja pilsētā savu diplomdarbu „Ziemas dārzs”. Jau tolaik Veronika izmantoja eklektikas paņēmienus – žanru un virzienu, piemēram, klasiskā baleta un mūsdienu deju, sajaukumu. Tādus pašus paņēmienus viņa izmantoja arī savā šībrīža vērienīgākajā iestudējumā „Pulksteņmeistars”.
Šo baletu Veronika sāka iestudēt pirms četriem gadiem. Viņa stāsta, ka ideja bija radusies jau sen, vien atlika to īstenot. Trupā Veronika uzaicināja galvenokārt savus audzēkņus. „Gribēju dot iespēju saviem talantīgajiem studentiem izmēģināt savus spēkus uz lielās profesionālās skatuves,” stāsta Veronika, „turklāt arī pašai gribējās realizēt sevi kā horeogrāfi – iestudētāju, nevis tikai kā pedagoģi.” Realizēt ieceri pamudināja tikšanās ar lietuvieti Ernestu Puteli, kurš dejo robota stilā. Jāpiebilst, ka baleta trupa atbilst Dublinas daudznacionālajam „garam” – tajā ir dejotāji no Spānijas, Krievijas, Polijas, Francijas, Austrālijas, Japānas, Āfrikas, Turcijas u.c. „Viss atkarīgs no tā, ko tu satiec savā ceļā, ar kādiem cilvēkiem tevi saved liktenis,” uzskata Veronika.
Rezultātā tapa savdabīga šovs, kurā viss ir sajaucies – daudz tautību, daudz dažādu deju virzienu – breiks, hiphops, robota stils, klasiskais balets, izrādi papildina oriģināls gaismas noformējums. Pirmizrāde notika pirms diviem gadiem vienā no Īrijas labākajām koncertzālēm – teātrī „Olimpija”, tagad trupa dodas ar iestudējumu viesizrādēs pa Īriju un Eiropu, lai gan tas ir diezgan sarežģīti. „Mēs atrodamies uz salas, un izbraukt no šejienes, turklāt ar visu trupu, dekorācijām utt., ir diezgan sarežģīti,” saka Veronika. Parādīt savu iestudējumu dzimtajā Latvijā pagaidām ir tikai sapnis. Sardiko ģimene atbrauc uz dzimteni diezgan reti, taču „tiltus nededzina”, piemēram, nepārdod dzīvokli. „Mēs neplānojam atgriezties, bet Latvijā ir daudz mums svarīgu vietu, kuras mēs vēlamies redzēt un dažkārt apciemot,” saka Veronika, „piemēram, māmiņas dzimto ciemu Krāslavas novadā.”
