Četru bērnu tēvs Romāns Soško strādā Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD), ir nodaļas komandieris. Viņa hobijs un arī peļņas avots ir rūpnieciskais alpīnisms. Romāns labprāt piekrita pastāstīt „Latgales Laikam” plašāk par savu aizraušanos.
Rūpnieciskais jeb industriālais alpīnisms parasti ir saistīts ar dažādiem darbiem lielā augstumā -- augstceltnēs, torņos, skursteņos, industriālajās zonās u. tml., kurus nevar veikt neviens cits. Tā var būt gan skursteņa demontāža, gan visparastākā logu mazgāšana. Kādam var būt sarežģīti nomazgāt logus otrajā vai trešajā stāvā, un viņš mums zvana. Palīdzam cilvēkiem arī šādos gadījumos un padarām viņu dzīvi labāku,” stāsta Romāns.
Daugavpilī pasūtījumu gan nav daudz. Viens no pastāvīgajiem klientiem ir viesnīca “Park Hotel Latgola”, kuras fasādi pēdējo reizi Romāns kopā ar kolēģiem mazgājis pirms pilsētas svētkiem.
Runājot par logu mazgāšanu, Romāns stāsta: „Pie izturīgas konstrukcijas stingri piesienam virvi, uz kuras strādājam. Pie citas konstrukcijas stingri piestiprinām drošības virvi. Tad izkāpjam ārpus ēkas un, pamazām laižoties lejā, mazgājam logus. Nekā pārdabiska tur nav.”
Romāns ir sapratis, ka no augstuma viņam nav bail. „Ir bijuši puiši, kas kopā ar mani sāka strādāt, kam sākumā bija bail no augstuma. Taču bail galvenokārt ir tikai tiktāl, kamēr tu kāp ārpus ēkas. Tiklīdz sāc strādāt, tā bailes pagaist un tu domā nevis par tiem 30 metriem, kas ir zem tevis, bet gan par to, kā tīri nomazgāt logu,” norāda Romāns.
Romānam ir arī kāds draugs Rīgā, kurš, līdzīgi kā viņš, jau gadus sešus – septiņus nodarbojas ar rūpniecisko alpīnismu. Viņš saka, ka ikreiz, kad piesien virves un dodas ārpus ēkas, viņam ir bail. „Piekrītu, ka karāties virvēs pie augstceltnes sienas nav komfortabli, bet īpašas panikas man nav. Es zinu, ko es daru, esmu pārliecināts par savām virvēm un par saviem mezgliem. Esmu pārliecināts, ka esmu visu izdarījis pareizi un ka ar mani viss būs kārtībā, tādēļ man nav, ko baidīties,” saka Romāns.
Dažkārt rūpnieciskie alpīnisti ir krituši un guvuši traumas
Tiek pieļauts, ka baiļu sajūtas zaudēšana var novest arī pie bēdīgām sekām. Runājot par sevi, Romāns norāda, ka viņš ir pragmatiķis un ir pārliecināts, ka labāk desmit reizes visu pārbaudīt un iztērēt vairāk laika, bet izdarīt tā, lai tiešām nekas nenotiktu. Ir bijuši gadījumi, ka paziņas – puiši, kas nodarbojas ar rūpniecisko alpīnisms, ir krituši un lauzuši muguras, rokas un kājas. Parasti tas noticis sezonas beigās, kad baiļu sajūta sākusi zust un puiši pret savu drošību sākuši izturētie nevērīgāk -- atteikušies no drošības virves. „Tieši šāda rīcība ir visbīstamākā, jo ir vislielākā iespēja, ka var atgadīties kas nepatīkams. Kā saka, drošības virve visu dzīvi traucē, taču vienreiz tā glābj dzīvību,” saka Romāns.
Romāns nezina nevienu savu kolēģi, kurš būtu cietis nopietnā negadījumā, bet paziņas Rīgā ir stāstījuši, ka kāds kolēģis nolēmis iztikt bez drošības virves, jo darba esot bijis vien uz piecām minūtēm. Sācis laisties uz vienas virves, bet tā kādā brīdī pārtrūkusi, un viņš nokritis no trešā stāva augstuma un stipri izmežģījis kāju. Šāds iznākums nav bijis tas sliktākais, un jau nākamajā sezonā viņš varējis atgriezties pie ierastās nodarbes.
Nesen Romāns lasījis arī par kādu atgadījumu Krievijā, kurā bija iesaistīts kāds Afganistānas kara veterāns. Viņam savulaik ticis apzagts dzīvoklis un, spriežot pēc visa, to bija izdarījuši ļaundari, pa virvēm nolaižoties no jumta un pa logu iekļūstot dzīvoklī. Pēc kāda laika rūpnieciskie alpīnisti strādājuši pie šīs mājas, to siltinājuši. Kādā brīdī padzīvojušajam vīram sācis šķist, ka atkal uzdarbojas zagļi, un viņš ņēmis un pārgriezis viena alpīnista virves. Kad policija vedusi vīru ārā no dzīvokļa, viņš, ejot garām nokritušajam puisim, smaidījis un jautājis – nu ko, „dakāpelējies”?
Visu rakstu lasiet 12. jūlija numurā.
