Rēzeknes novadā, Zosnas ezera gleznainajos krastos, atrodas rehabilitācijas centrs „Rāzna”. Jau sākotnēji tur bija iecerēts būvēt atpūtas namu, pēc tam ēkā ilgu laiku atradās sanatorija, tā uzņēma arī tuberkulozes slimniekus. Pašlaik iestādei ir cits darbības virziens, taču tajā joprojām rūpējas par cilvēku veselību.
Jāpateicas poļu mecenātiem
Rāznas sanatorijas sākums meklējams pirms pirmā pasaules kara un tas ir saistīts ar bagātā muižnieka Kerbedza vārdu. Būvniecību iecerēja Staņislavs Kerbedzs, inženieris, Krievijas sakaru ministrs, kuram Latgalē piederēja vairāki zemes gabali. Kerbedzi bijuši lieli un pazīstami mākslas cienītāji un toreizējās mākslas atbalstītāji. Tagadējā Rāznas pils bijusi domāta kā atpūtas vieta mazturīgiem mākslas akadēmijas jaunajiem māksliniekiem, kuriem braucieni uz plenēriem Itālijā nebija pa kabatai. Piemēram, Lūznavas muiža (Rēzeknes novads), kuras īpašnieks bija Kerbedžs, XX gadsimta sākumā bija populāra mākslinieku, literātu un mūziķu tikšanās vieta. Pirms dažiem gadiem tā atdzima.
Īstenojot tēva plānu, Jevgeņija Kerbedzs 1909. gadā sāka atpūtas nama būvniecību Zosnā. Atšķirībā no Lūznavas muižas, kura būvēta kā pils, ēka Sauču kalniņā celta pēc viesnīcas tipa parauga. Bijušajā poļu inženieru dzimtas īpašumā no senatnīguma un autentiskuma maz kas saglabājies, stāsta rehabilitācijas centra pašreizējā vadītāja Diāna Gavare-Karpova. Pirmās Latvijas Republikas un padomju laikos daudz kas tika pārbūvēts sanatorijas vajadzībām – iekštelpās saglabājušās vien dažas durvis un grīdas flīzes, kuras liecina, ka ēka būvēta pagājušā gadsimta sākumā. Taču ēkas pamati un zemākie stāvi ir oriģināli, un ar to celtniecību saistās interesantas leģendas. Padomju laikos, pētot sanatorijas vēsturi, strādnieki vēl sastapa vecos iedzīvotājus, kuri atcerējās būvdarbu sākumu. Viņi stāstīja, ka ēku cēla vietējie speciālisti, kuriem bija jāiziet ļoti stingra atlase, jo īpaši ilgi un rūpīgi tika meklēts akmeņkalis. „Visbeidzot tika atrasts Latgales vecticībnieks, kurš veica ar akmeņiem īpašu rituālu – „klausījās” katru akmeni, lēja tiem virsū vārošu ūdeni utt.” stāsta D. Gavare-Karpova. Droši vien tāpēc ēka vēl joprojām droši turas uz pamatiem un tajā var strādāt, viņa uzskata. Tolaik būvējot, centās saglabāt apkārtējo dabu, -- mežu izcirta tikai pašā kalna virsotnē, kur bija paredzēts būvēt ēku, ap to mežu neaiztika, vien sakārtoja to. Šajā senajā gleznainajā mežaparkā centrs „paslēpies” arī tagad.
Visu rakstu lasiet 2. augusta numurā.
