27.septembrī Jāņa Pāvila II Ļubļinas Katoļu universitātē doktordarbu teoloģijā aizstāvēja mariāņu tēvs, Daugavpils Jēzus sirds draudzes prāvests Andris Ševels. Dogmātikai veltītajā disertācijā par tēmu „Jāņa Pāvila II marioloģijas personālistiskais aspekts” [1] A. Ševels pētīja pestīšanas vēsturi, kas norāda uz Mariju attiecībās ar trim dievišķām Personām – Tēvu, Dēlu, Svēto Garu –, kā arī ar Baznīcu un konkrētu cilvēku.
Darba vadītājs bija profesors Kšištofs Guždzs (Krzystof Góźdź), bet recenzenti Kšištofs Guzovskis un Bogumils Gacka. Uz publisko aizstāvēšanu bija ieradies kupls pulks līdzjutēju un atbalstītāju no Polijas, Latvijas un citām valstīm. Viņu vidū draugi, kolēģi, arī Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, Polijas vēstniece Latvijā Monika Mihališina, Ļubļinas Mariāņu garīgā semināra rektors Tomašs Sekuļskis.
Doktorantūras studijas Ļubļinas Katoļu universitātē A. Ševels aizsāka 2005. gadā. 2007. gadā viņš aizstāvēja licensiāta grādu. Paralēli draudzes prāvesta un vēl daudziem citiem pienākumiem viņš pie doktora darba pētījuma strādāja 12 gadus, tāpēc 27. septembrī notikusī teoloģijas doktora grāda aizstāvēšana ir liels iepriecinājums gan viņam pašam, gan mariāņu kopienai, gan arī akadēmiskajām aprindām. Darba recenzenti atzina, ka veiktais pētījums ir novatorisks, oriģināls un noderīgs, jo īpaši Latvijas sabiedrībā, veicinot dziļu un teoloģiski precīzu Dievmātes godināšanu. Bīskaps A. Kravalis uzrunājot klātesošos, atzina, ka A. Ševela iegūtās zināšanas būs ļoti noderīgas gan Latvijas Starpdiecēžu augstākajā garīgajā seminārā, gan arī Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā.
Jautāts, kas jauno teoloģijas doktoru uzrunāja, strādājot pie pētījuma, viņš atzina: „Šis vēlreiz man no jauna lika atskārt to, cik svarīga ir izpratne, ka Dievs nav viena vientuļa persona, bet gan Trīsvienība, t.i. Personu kopība, kur viena Persona eksistē no otras, caur otru un otrai Personai. Tātad cilvēks, tāpat kā Dievs, neeksistē vientulībā, jo ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, un var sevi īstenot mīlestībā, kas ir sevis veltīšana un uzupurēšana otram. Cilvēks kā persona veido pats sevi. Karols Vojtila kā jauns teologs izveidoja personālistisko normu, papildinot Imanuēla Kanta otro kategorisko imperatīvu. Kants uzsvēra, ka cilvēku nekad nedrīkst izmantot kā lietu. Saskaņā ar Vojtilas domām ikvienam cilvēkam ir sava neaizskaramā cieņa, viņa vērtība un lielums. Tādēļ cilvēkam pienākas cieņa un mīlestība. Lietas ir jāizmanto, bet cilvēks ir jāmīl, nevis otrādi. Cilvēks kā dinamiska būtne darbojas un dzīvo kopā ar citiem un citu labā, jo viņš īsteno sevi kā personu attiecībās, nevis izolācijā.”
Priesteris pastāstīja, ka galvenā doktora darba daļa bija veltīta mariāniskajām dogmām, kas tika aplūkotas no personālistiskā skatupunkta. „Ja agrīnās Baznīcas mariāniskām dogmām (mūžam Jaunava, Marijas dievišķā mātišķība) bija galvenokārt kristoloģisks raksturs, tad vēlākā laika mariāniskām dogmām (Bezvainīgā ieņemšana, un Debesīs uzņemšana) soteroloģisks[2] raksturs, kas nozīmē, ka šīs dogmas ne tik daudz runā par Marijas personu, bet gan palīdz atklāt Trīsvienības Personu darbību cilvēku labā,” teica A. Ševels. „Baznīca, godinot Marijas noslēpumu un lomu pestīšanas vēsturē, ar prieku kontemplē viņas garīgo skaistumu, kurā tīrā veidā atspoguļojas Dieva svētums, mīlestība un patiesība. Saskaņā ar Jāņa Pāvila II mācību mariāniskajās dogmās ir atklāts Dieva Tēva mūžīgais plāns attiecībā uz cilvēku, kas pilnībā balstās uz Dieva absolūto iniciatīvu iemiesošanās īstenošanā. Dievs kā pirmais mīl cilvēku un dāvā viņam savu žēlastību, kuru cilvēks var pieņemt vai nē. Marijas dzīve un atbilde dievišķajām Personām mums ir kā lielisks paraugs.”
[1] Personālisms ir mācība par personu (cilvēku, eņģeļu un Dieva personām), marioloģija – teoloģija par Mariju un viņas lomu pestīšanas vēsturē.
[2] Soteroloģija – mācība par pestīšanu.\
