Latgaliešu valodā rakstītos dzejas krājumus šomēnes papildinājis rēzeknietes Ligijas Purinašas veikums. „Sīvītes” autore savā dzejā atsaucas uz pārdzīvojumiem un sajūtām, kas veidoja sieviešu emocionālo pasauli aizgājušajā laikmetā, taču atstājis pēdas arī arī mūsdienās. Šodien Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē pl. 16 paredzēta krājuma pirmā publiskā prezentācija.
Stereotipu varā
Savu debijas dzejas krājumu Ligija veltījusi sievietēm, kas dzīvojušas pagājušajā simtgadē Latgalē. „Tas ir padomju laiks ar ierobežojošo principu, ka sievietei jāuzņemas konkrēta sociālā loma. 20. gadsimta 30. gadi, tie saucamie Ulmaņlaiki,” šajos laikos pārdzīvotā atstātus, mammas un vecmammas pieredzi jaunā sieviete pārvērtusi dzejā. Iedvesma rakstīt radusies arī šķirstot ģimenes albumus, lasot uz fotogrāfijām atstātos novēlējumus, vēstules. „Interesantākais atradums man bija lauku mājās, grāmata, kurai puse bija izplēsta, bet uz vāka uzrakstīts apmēram šādi: „Mēs esam otrajā stāvā. Kad vēlies, nāc!” Dzejoļus un fotogrāfijas Ligija sāka neregulāri publicēt savu sociālo tīklu kontos. Tas savukārt iedvesmoja viņas virtuālos draugus un sekoja aicinājumi apskatīt kādu savos krājumos atrastu 20. gadsimtā uzņemtu sievietes bildi. Process turpinājās piecus gadus, līdz nobrieda ideja sarakstīto apkopot dzejoļu krājumā.
„Sīvīte” nav tapusi koncentrēties uz kādas vienas sievietes pārdzīvojumiem vai konkrētiem notikumiem, taču ir pieredze, kas izceļas. Kā vienu no spēcīgākajām 20. gadsimta Latvijas sievietēm, L. Purinaša min Valēriju Seili. Viņa līdzīgi kā Nikodems Rancāns vai Francis Trasuns, viņa ietilpa Latgales sabiedrisko darbinieku elitē un atstāja aiz sevis nozīmīgu mantojumu pedagoģijā. Saglabājot visuvarošās mātes un nevainojamās sievas pienākumus, šajā laikmetā sievietei bija jākļūst arī par ideālo strādnieci. Lai gan propaganda vēstīja par vīriešu un sieviešu līdztiesību darbā, ģimenes dzīvē atbildība neproporcionāli daudz turpināja gulties uz sievietes pleciem. Paralēli tam radās priekšstats, ka tām, kas to nespēj apvienot jāizvēlas, vai nu karjera, vai nu ģimene. Un abos gadījumos atradās iemesli, kā to vērtēt nosodoši.
Vēstures izzināšanai dzejniece pievērsusies darbojoties šogad izveidotajā biedrībā „Hronologeja”. Dzejas krājuma izdošanas pagaidām ir lielākais šīs biedrības veikums. Līdz šim organizēti dažādi pasākumi vietējiem vēstures entuziastiem Rēzeknē, bet biedri apņēmušie runāt par Latgales vēsturi un kultūru arī plašākā kontekstā un mērogā. Ligija vērtē, ka neatkarīgi no dzimuma, vēl viens šī gadsimta izaicinājums ir dažādas neizrunātās vēstures traumas. Kā jaunās paaudzes tiks ar tām galā, to redzēsim nākamajās desmitgadēs.
