Pagājušās nedēļas vidū Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) izplatīja ziņojumu, ka Daugavpilī mirusi sieviete, kuras nāves cēlonis, iespējams, bijusi trakumsērga. Taču jau piektdien, 6. decembrī, atklājās, ka inficēšanās ar trakumsērgas vīrusu notikusi nevis Latvijā, bet ārzemēs.
Trakumsērgas vīruss ģenētiski pieder Āzijā cirkulējošiem vīrusiem, to apliecina Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta „BIOR” laboratorisko izmeklējumu slēdziens. Aizdomas par to, ka sieviete inficējusies ārzemēs, nevis Latvijā, radīja tas, ko viņa stāstīja ārstiem Daugavpils slimnīcā. Sieviete vērsās pie ārstiem ar veselības problēmām, atklājot, ka pirms gada bijusi ārzemēs un glaudījusi klaiņojošus kaķus, pastāstīja Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs Georgijs Semjonovs. „Tāpēc mediķi izmeklējuši gan pacientes vispārējo veselības stāvokli, gan iespējamās infekcijas, tostarp trakumsērgu,” skaidro G. Semjonovs. Pacientei netika diagnosticētas izteiktas trakumsērgas pazīmes, tostarp bailes no ūdens vai trokšņa, tomēr neirologs konstatēja psihiska rakstura problēmas, tāpēc sievieti nogādāja psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur viņa nomira. Vēlāk sekcija parādīja, ka sievietei nebija smadzeņu bojājumu, kurus rada trakumsērga. „Mani kolēģi pieļauj, ka, ja sieviete būtu atnākusi uz slimnīcu tad, kad bija cietusi no dzīvnieka, varbūt, viņa paliktu dzīva,” rezumē slimnīcas vadītājs.
Tā kā sieviete no ceļojuma Āzijā atgriezās pirms gada, rodas jautājums kāpēc šajā laikā viņa nav novērojusi veselības problēmas. SPKC centra pārstāve Ilze Arāja skaidro, ka laika periods no vīrusa iekļūšanas organismā līdz pirmajām slimības klīnisko pazīmju izpausmēm var ilgt no dažām dienām līdz gadam un pat ilgāk.
Vēl pirms analīžu saņemšanas aizdomas, ka sieviete tomēr varētu būt inficējusies Latvijā, raisīja fakts, ka viņai mājās bijuši divi kaķi, turklāt sieviete palīdzējusi klaiņojošiem kaķiem un suņiem. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāve Kristīne Lamberga klāsta, ka, ja mājas kaķi būtu inficējušies ar trakumsērgu, tad pati saimniece jau būtu konstatējusi klīniskas izmaiņas dzīvnieka uzvedībā vai arī dzīvnieki būtu jau nobeigušies. „Lai trakumsērgas skartais dzīvnieks varētu inficēt cilvēku, ir vajadzīga brūce, kurā var iekļūt dzīvnieka siekalas. Trakumsērga ir viltīga slimība,” uzsver K. Lamberga. PVD aicina cilvēkus vakcinēt savus mīluļus. Savukārt cilvēkam, kuru sakodis suns vai kaķis, jādodas pie ārsta, lai saņemtu vakcīnu. Vakcinācija ieteicama arī pirms došanās uz pasaules reģioniem, kur iespējama inficēšanās ar trakumsērgu.
Pēdējais trakumsērgas gadījums Latvijā reģistrēts 2003. gadā. Kopš tā laika īpaši kontroles mehānismi nav izstrādāti, tikai ieteikts, ka cilvēkiem, kuri palīdz vai kontaktējas ar klaiņojošiem dzīvniekiem, vajadzētu vakcinēties pret trakumsērgu, vērtē Daugavpils novada biedrības „Otrā māja dzīvniekiem” vadītāja, veterinārārste Žaneta Sosnāre. Viņa komentē: „Ja, izmeklējot sievietes traģisko nāvi, tiešām tiks atklāta trakumsērga, tad pieļauju, būs obligāta dzīvnieku un cilvēku, kuri saskaras ar dzīvniekiem, vakcinācija. Daļa sabiedrības tomēr nezaudē modrību, cilvēki zvana un lūdz, lai noķeram pagalmā klaiņojošu lapsu vai jenotsuni, jo varbūt tiem ir trakumsērga. Tikko atdevām laboratorijā izmeklējumu veikšanai jenotsuni, kas klaiņoja privātmājas apkārtnē.”
Šobrīd SPKC epidemiologi noteikuši vakcināciju 60 cilvēkiem, kas bija iesaistīti sievietes veselības medicīniskajā izmeklēšanā un ārstēšanā. Tāpat apzinātas citas personas, kurām bija saskarsme ar mirušo sievieti, dezinficētas slimnīcu telpas.
