Daugavpils novada Višķu pagasta iedzīvotājs Jānis Jonāns jau daudzus gadus kalpo par zakristiānu jeb priestera palīga Višķu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcā. Šogad Latvijas Republikas Proklamēšanas gadadienas priekšvakarā viņam tika pasniegts Daugavpils novada pašvaldības Atzinības raksts par mūža ieguldījumu zakristiāna darbā.
Runājot par augsto apbalvojumu, Jānis „Latgales Laikam” pauž pārliecību, ka tādējādi ir uzteikta baznīca: „Ar šo apbalvojumu ir pateikts, ka baznīca ir vajadzīga cilvēkiem. Cilvēki šo vajadzību ir atzinuši.”
Pātarus mācīja vecmamma
Jāni kopā ar vēl diviem bērniem uzaudzināja māte. Tēvs Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts tā saucamajā “obozā”, tika aizvests uz Vāciju, kur strādāja par automašīnas šoferi, pārvadāja munīciju, un atpakaļ vairs tā arī neatgriezās. Sākumā kontakti ar tēvu tika uzturēti, bet pēc tam, padomju režīma laikā, tie pārtrūka. Pēc tēva nāves ģimene tikai saņēma dokumentus par viņa atdusas vietu. Pēc daudziem gadiem, kad radās tāda iespēja, Jāņa māsas meita to apmeklēja.
Jāņa vecmamma un vectēvs bija ļoti ticīgi cilvēki. Kopā ar vecomāti mazais Jānis bieži gāju uz Višķu baznīcu, kur viņa mācīja viņam pātarus. Jānim bērnībā ļoti gribējās ieraudzīt Dievu. „Vasiļevas pusmuižā savulaik bija liela ēka, kurā tika turēti lopi. Ēkas vienā galā bija siena šķūnis, otrā – kuls, kur kulta labība, bet aiz šķūņa bija liels dīķis. Puika būdams, es mēdzu sēdēt pie šī dīķa un man ļoti gribējis ieraudzīt Dievu. Lūdzu, lai viņš man parādās, taču toreiz Dievs man tā arī neparādījās,” atceras Jānis.
Meliorācijas darbu laikā ēku pārveda uz citu vietu, bet dīķi aizbēra. Padomju režīma gados skolās Dieva esamību noliedza, un arī Jānis baznīcu sāka apmeklēt aizvien retāk, līdz šie dievnama apmeklējumi izbeidzās pavisam.
Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas pabeigšanas Jānis gadu nostrādāja sovhozā Svariņos, kur fermās vilka vakuumvadus. Pēc tam Krāslavā viņš strādāja projektēšanas nodaļā par tehnologu, projektējot siltumtehniku, kanalizāciju un ūdensvadus. Bija ievēlēts arī par arodbiedrības līderi.
Arī Jānim nācās saskarties ar padomju režīma ēnas pusēm. Līdzīgi kā daudzi citi, arī viņš tika uzskatīts par režīmam nelojālu personu un bija uzradušies ziņotāji, kas regulāri sniedza attiecīgajiem dienestiem informāciju gandrīz par katru Jāņa soli.
Sapratis, ka kāds no kolektīva par viņu regulāri ziņu, Jānis kā arodbiedrības līderis sasaucis sanāksmi, informējis biedrus par notikušo un visi kopā sprieduši par turpmāko rīcību. Atzinies šajā sanāksmē ari pats ziņotājs. Tas izrādījies priekšnieks, kurš pats ik nedēļas bijis spiests ziņot. Pēc visa notikušā Jānis nolēmis aiziet no ieņemamā amata.
Deviņdesmito gadu sākumā Latvija atguva neatkarību, Jāņa māte smagi saslima, bet viņš pats pēc ilgiem gadiem atgriezās baznīcā. Insulta rezultātā māti paralizēja un viņai bija nepieciešama kopšana. Jānis viņu pārveda uz Krāslavu, kur pats kopā ar ģimeni dzīvoja un strādāja. Pēc svešā pilsētā aizvadīta gada māte lūdza dēlu pārvest viņu atpakaļ uz savām lauku mājām. Kopā ar viņu uz laukiem pārcēlās arī Jānis, bet viņa sieva turpināja dzīvot un strādāt Krāslavā.
Pie sirgstošās mātes Jānim nācās aicināt priesteri. Tā viņš satika mācītāju Antonu Aglonieti, kurš palūdza Jāni palīdzēt viņam Višķu baznīcā. Tobrīd, kad Jānis atgriezās baznīcā, viņam jau bija 50 gadi. „Sākumā palīdzēju vākt ziedojumus. Pēc tam man tika uzticēts dievkalpojumos iedegt sveces, uzturēt baznīcā kārtību un sagatavot malku. Beigās, kamēr veselība ļāva, darīju gandrīz vai visus darbus. Tā teikt, biju baznīcas saimnieks jeb saimniecības daļas vadītājs,” atzīst Jānis.
Ģimenē par Jāņa atgriešanos baznīcā visi bijuši ļoti priecīgi, gan sieva, gan sievasmāte, kura pati bijusi ļoti ticīga. Viņa visu dzīvi ticēja, ka Latvija kādreiz atgūs neatkarību. Šo brīdi viņa arī sagaidīja. Kad sievasmāte nomira, viņai bija 102 gadi. Tomēr liktenis ir lēmis tā, ka savu bērnu Jānim nav.
Vairāk lasiet 20. decembra numurā!
