Ziedo latgaliešu rakstniecībai un izdevniecībai veltīta muzeja izveidei, finansiāli atbalsta filmas „Piļsāta pi upis” uzņemšanu, virza gāzes termināļa izveidi Skultē -- to visu dara Latvijas goda konsuls Teksasā Pēteris Aloizs Ragaušs, ar ko „Latgales Laiks” tikās, lai noskaidrotu, kāpēc bijušais ASV gāzes un naftas uzņēmumu vadītājs iegulda Latgales kultūras un vēstures pētniecībā un stiprināšanā.
Kāds ir jūsu ģimenes bēgļu gaitu stāsts?
Abu manu vecāku ģimene dzīvoja netālu viena no otras – Rikavā un Rogovkā. Mans vectēvs bija aktīvs pilsonis, bet viņa brālis Jānis Cibuļskis – viens no pirmās profesionālās latgaliešu grāmatu izdevniecības dibinātājs. Viņi bija ļoti patriotiski noskaņoti latgalieši. Otrā pasaules kara laikā viņiem draudēja, un mans vectēvs tika ieslodzīts cietumā Abrenē. Ģimene vairākus mēnešus uzskatīja viņu par pazudušu. Kad 1944. gadā atkal atgriezās padomju vara, mans vectēvs ar vecmammu un saviem četriem bērniem izlēma atstāt Latviju. Patiesībā nebija daudz latgaliešu ģimeņu, kurām izdevās emigrēt uz Rietumiem. Ir dati, kas liecina, ka bēgļu gaitās devās vien aptuveni septiņi tūkstoši latgaliešu, lai gan latviešu emigrantu kopējais skaits bija 150 tūkstoši. Lai nokļūtu, piemēram, no Ludzas uz Liepāju, bija jāmēro liels attālums, turklāt, visbiežāk tas tika darīts zirga pajūgā.
Mans tēvs Vācijā nokļuva pirmais, viņš tolaik bija trīsdesmitgadnieks. Pēc tam viņš kopā ar citiem latgaliešu bēgļiem devās uz Mičiganu, jo tur bija apmeties bīskaps Jāzeps Rancāns. Tajā laikā Mičiganu dēvēja par mēbeļu galvaspilsētu, tur darbojās vairākas mēbeļu ražotnes, un viena no tām sāka strādāt mans tēvs. Savukārt mana mamma pabeidza augstskolu un sāka strādāt ražotnes birojā. Abi iepazinās, piedzimu es un mana māsa.
Kā bija izaugt latgaliešu ģimenē pēckara Amerikā?
Latviešiem Mičiganā bija savs katoļu priesteris, sava biedrība. Atceros, ka daudzi bērni apmeklēja Latviešu svētdienas skolu. Jāatzīst, ka es gan nebiju viņu vidū. Nelielas aktivitātes tur tiek organizētas arī tagad, tās gan apmeklē tie, kas vēl Latvijā dzimuši, piemēram, Viļānos, Rēzeknē, Preiļos, Višķos. Kad es tur viesojos, lai apciemotu radus, pats varu pārliecināties, ka latgalieši pēc Sv. Mises kopā pusdieno, pārrunā Latvijas notikumus. Viņu bērni – paaudzes, kuras dzimušas un uzaugušas Amerikā, nav tik aktīvi.
Saprotu, ka arī jums sākumā lielas intereses par Latviju nebija.
Es absolvēju biznesa augstskolu 1987. gadā, tad man palaimējās iegūt darbu Volstrītā, Ņujorkā. Par šo vietu ir daudz stereotipu, un daudzi no tiem ir patiesi, tostarp arī 24 stundu darbs diennaktī. Atceros, ka tajā laikā krita Berlīnes mūris, daudzi sāka apmeklēt Latviju. Mēs ar māsu un mammu izlēmām atbraukt 1990. gadā. Tolaik, dodoties uz Latviju, bija pieņemts pilnus čemodānus piekraut ar Rietumu precēm – kosmētiku, aspirīnu, apakšveļu, žurnāliem. Tā bija pieredze, kas mainīja dzīves uzskatus, pēc viesošanās Latvijā pārcēlos uz Teksasu, iepazinos ar savu nākamo sievu. Mana mamma bija tā, kas viscītīgāk uzturēja saiknes ar radiem Latvijā, viņa bija tā, kas mūs ar māsu pamudināja nopirkt lidmašīnas biļetes un doties. Mamma deviņdesmitajos diezgan bieži brauca uz Latviju, ciemojās pie savas tantes, onkuļa. Es biju diezgan aizņemts darbā, 2000. gadā man piedzima meita.
Kāpēc pārcēlāties uz Teksasu?
Saņēmu labu darba piedāvājumu. Sākumā strādāju par baņķieri, vēlāk – tolaik lielākajā Hjūstonas uzņēmumā „Tenneco”. Pēc tam nokļuvu vadošos amatos enerģētikas nozarē, naftas un gāzes pārstrādes uzņēmumos. Astoņus gadus dzīvoju Londonā, bet ne reizi nesanāca apmeklēt Latviju. Tur tikos ar brālēniem, māsīcām, bet līdz 2014. gadam nebiju ciemojies Latvijā kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Kas mainījās 2014. gadā?
Aizgāju pensijā. Tā gada vasarā piedalījos valdes sapulcē, kas notika Norvēģijā. Tā kā tas ir tik tuvu, nolēmu apmeklēt Latviju. Vēl pirms tam biju iepazinies ar kinoproducentu Vilni Kalnaellis, kas bija strādājies pie filmas „Mūžīgais kalendārs”. Vēlējos, lai kas līdzīgs top par manu dzimtu. Jau nākamajā dienā kopā ar operatoru ieradāmies Latgalē, Rogovkā, un sākām filmēt „Likteņzemi”. Sabiju tur pāris dienas, bet sajutos kā mājās. Ideja veidot filmu nebija spontāna, kādu laiku biju par to domājis, bet idejas straujais piepildījums gan bija negaidīts.
Par filmu saņēmāt balvu „Boņuks”, un kopš tā laika turpināt atbalstīt Latgales kultūru. Kāpēc to darāt?
Palīdzot īstenot dažādus projektus, iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem, gūstu jaunu pieredzi. Pārstāvu dzimtu, kurā bijuši žurnālisti, rakstnieki un citi intelektuāļi. Par viņiem vēl ir ļoti daudz materiālu, kuri nav publicēti. Aprīlī izdevu vienu grāmatu, nākamgad gaidāma nākamā, Andrīva Jūrdža biogrāfija. Esmu filmas „Piļsāta pi upis” sponsors. Kopā ar Arni Slobožaņinu strādājam pie jaunas dokumentālās filmas, esmu angliski pārtulkojis vairākas viņa filmas. Domāju, ka daudzas latgaliešu filmas un grāmatas nebūtu iespējams izdot ne agrāk, ne tagad, ja to finansiāli neatbalstītu privātpersonas. Mana dzimta, Latgale, vēsture – šīs trīs lietas ir savstarpēji cieši saistītas. Vēlos, lai latgalieši vairāk lepotos ar savu senču un pašu paveikto, un viens no veidiem, kā to panākt, ir veicināt izpratni par vēsturi un to, kas ir zaudēts vai aizmirsts.
Vai, jūsuprāt, valsts par maz atbalsta Latgales kultūru?
Daudzās valstīs ir kāda izmirstoša reģionālā valoda, līdzīgi kā latgaliešu valoda Latvijā, bet tās saglabāšanai tiek sniegts lielāks atbalsts. Tikmēr Latvijā joprojām ir aktuāla diskusija par to, vai latgaliešu valodu vispār atzīt par līdzvērtīgu latviešu valodai. Trūkst izpratnes, un tieši tāpēc es uzskatu, ka ir jāiesaistās.
Kāpēc finansiālu atbalstu gatavi sniegt tādi kā jūs -- ārzemju latvieši, latgalieši, nevis vietējie uzņēmēji?
Protams, arī Latvijā ir daudz uzņēmumu un finansiāli nodrošinātu cilvēku. Varbūt problēma ir tā, ka lielākā daļa no tiem lielāku uzmanību veltī Rīgas, Pierīgas attīstībai. Ar to saskāros, meklējot papildu sponsorus filmas „Piļsāta pi upis” uzņemšanai.
Valsts finansējumu nosaka politiskā vara. Vai jūs neplānojat iesaistīties Latvijas politikā?
Tas, ar ko pašlaik pārsvarā nodarbojos Latvijā, ir saistīts ar kultūru, grāmatām, filmām, mūziku. Esmu iesaistījies arī Skultes LNG termināļa projektā, kas strauji virzās uz priekšu. Tāpat darbojos arī citos projektos, kas vēl nav publiski atspoguļoti. Bet citādi Latvijas politikā es neiesaistos, izņemot vien to, ka balsoju vēlēšanās un katru dienu sekoju līdzi notiekošajam.
Kāda ir jūsu loma Skultes LNG termināļa projektā?
Mēs esam pāris partneri šajā projektā, maza komanda. Investējam dažādās ar projektu saistītās aktivitātēs. Tiekamies un diskutējam ar gāzes industrijas pārstāvjiem.
Vairāk lasiet 20. decembra numurā!
Komentāri