Pirms gada aktualizējās jautājums par iespējamo Daugavpils domes atlaišanu. Ko līdzīgu pirms 28 gadiem paveica Latvijas Augstākā padome, ieceļot Daugavpilī pagaidu valdi. Tajā par priekšsēdētāja vietnieku kļuva Jānis Žugovs, kurš atzīst, ka toreiz pats mudināja Daini Īvānu aicināt uz šādu soli. Šogad aprīlī J. Žugovam apritēs 70 gadi, un gandrīz 20 no tiem viņš veltījis, kā pats dēvē, Daugavpils latviskošanai.
Esat dzimis rēzeknietis. Kā tas gadījies, ka savu muzikālo un vēlāk arī politisko karjeru veidojāt Daugavpilī?
Pēc mūzikas skolas Rēzeknē un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas Rīgā absolvēšanas izlēmu apgūt obojas spēli. Kad to pabeidzu, izvērtēju vairākas iespējas – varēju palikt Rīgā stādāt Latvijas Radio par mūzikas redaktoru, kļūt par mūzikas pedagogu Rēzeknē vai Daugavpilī. Rīgā un Rēzeknē šķērslis bija dzīvesvietas jautājums, bet Daugavpilī to solīja atrisināt Staņislavs Broks – mani jau stacijā sagaidīt ar dzīvokļa atslēgām.
Tas bija praktiskais iemesls, bet bija arī kas cits. Rēzeknē tajā laikā jau bija samērā aktīva kultūras un mūzikas dzīve, bet Daugavpilī tajā laikā vēl ne. Bija simfoniskais orķestris, zināju, ka Daugavpilī es varētu spēlēt oboju. Tas bija arī tāds mazliet politisks apsvērums. Es zināju, ka latviešu Daugavpilī ir maz, uzskatīju -- katrs latvietis Daugavpilī ir zelta vērtē. Un kur nu vēl latgalietis!
Daugavpilī es sāku strādāt mūzikas vidusskolā par pasniedzēju un spēlēju gan simfoniskajā, gan pūtēju orķestrī. Arī sadzīviskos pasākumos, tajos varēja nopelnīt vairāk, nekā strādājot par pasniedzēju. Tas bija septiņdesmito gadu vidū, biju izrēķinājis, ka vienu brīdi strādāju pat septiņās darbavietās.
Vai mūziķis tajā laikā varēja kļūt par visai turīgu cilvēku?
Vajadzēja jau pelnīt iztikai. Galu galā mācījos par mūziķi, lai ar tieši ar mūziku pelnītu sev iztiku. Muzicējām visā Daugavpils novadā, bijām tādi kā pagrīdes muzikanti.
Ar dzīvokli gan man tomēr gāja grūti… S. Broks laikam bija zaudējis savu autoritāti Daugavpilī un man varēja piedāvāt apmesties tikai bumbu patvertnē zem skolas. Atteicos. Tad man piešķīra instrumentu noliktavu skolā blakus skatuvei. Tikai pēc septiņiem gadiem man piešķīra dzīvokli.
Ar tādu pagrīdes muzicēšanu nevarēja iedzīvoties nepatikšanās?
Ne tikai. Vairākas reizes „čeka” mani aicinājusi uz pārrunām -- gribēja savervēt. Pēc S. Broka nāves bija cilvēki, kas vēlējās mani redzēt skolas direktora amatā, bet tad bija jāstājas kompartijā. Jāatzīst, ka jau apsvēru to, bet tad izlēmu, ka nestāšos. Jau tad sapratu, ka agri vai vēlu viņiem būs par saviem grēkiem jāatbild.
„Čeka” man draudēja, es biju pārbijies. Biju par padomju varu sarunājis visu ko negatīvu. Sākumā pateicu viņiem, ka padomāšu. Konsultējos ar sievu, gājām uz Stropu mežu runāt, jo bija bail, ka mājās noklausās. Sieva, turklāt viņa nav latviete, pateica: „Ja tu sadarbosies, tad šķiršos no tevis.”
Bija kāds rezerves variants situācijai, ja nu tomēr gadītos palikt bez darba?
Keramika. Uz to mani iedrošināja Jānis Pujāts, viņš man iemācīja svilpauniekus uztaisīt. Pirmos apdedzināju pie vietējiem keramiķiem, kas pulcējās tur, kur tagad atrodas Māla mākslas centrs. Vēlāk daudzi no viņiem aizbrauca uz Rīgu, darbnīca palika patukša. Tā nu es izdomāju, ka jātaisa studija. Vēlējos panākt ko tādu, ko J. Pujāts panāca, rīkojot podnieku dienas Rēzeknes pusē. Tie bija spēcīgi latgaliskās kultūras pasākumi. Par politiku nerunājām, bet latvisko garu varēja manīt. Sapratu, ka ko tādu arī jādara Daugavpilī, sākām izstādes un gadatirgus rīkot. Panācām, ka centram piešķir tautas lietišķās mākslas studija nosaukumu. Vēl panācu, ka tiek izveidots profesionālais pūtēju orķestris. Gāju pie Ritas Strodes, kura tad strādāja Daugavpils Kultūras nodaļā. Man likās, ka tādu kultūras apvienību izveide Daugavpilī stiprinās latvisko kultūru.
Kā no kultūras darbinieku kļuvāt par politiķi?
Sākās Atmoda un radās diskusijas par Daugavpils teātra atjaunošanu, meklēja direktoru. Tad bija pienākuši Mihaila Gorbačova laiki, kad pie varas Padomju Savienībā varēja būt arī tie, kas nav partijas biedri. Man piedāvāja kļūt par teātra direktoru, un es redzēju tajā iespēju izmantot nacionālas Atmodas procesu organizēšanai. Dibinājām Tautas frontes Daugavpils nodaļu.
Pēc 1989. gada vēlēšanām Daugavpils bija viena no trim pašvaldībām, kur uzvarēja Latvijas Komunistiskā partija. Bet Augstākā padome vēlāk lēma atlaist šo domi un iecēla pagaidu pilsētas valdi. Valdis Lauskis kļuva par domes priekšsēdētāju, es – par viņa vietnieku. Sapratu, ka man kā otrā plāna aktierim būs vieglāk. Sadalījām uzdevumus, es atbildēju par kultūru, mākslu.
Vai par toreiz paveikto ir gandarījums, vai šķiet, ka varēja arī ko citādāk?
Mani tolaik sauca par radikāli. Bet es neuzskatu, ka būt latvietim ir radikāli. Tas ir mūsu pienākums – sargāt savu latviskumu. Jā, visās kultūras iestādēs centos likt latvisku vadību. Atbalstījām latviska laikraksta izveidošanu. Sapratu, ka jābūt latgaliešu biedrībai. Pārdēvējām Daugavpils centrālo kultūras namu par Latviešu kultūras centru. Saules skolai dabūjām atpakaļ vēsturiskās telpas.
Kā Daugavpilī uzņēma jūsu piedāvātās pārmaiņas?
Bija sataisītas karātavas (smejas)… simboliskas. Izbāzenis ar manu foto. Logos meta ar sapuvušām olām. Mana kļūda gan bija tas, ka tur nenovāca padomju simbolus un pieminekļus.
Bija grūti atrast darbiniekus, izveidot šo pagaidu valdi. Jāni Lāčplēsi un daudzus citus, latgaliešus no Rīgas, Rēzeknes toreiz aicinājām darbā uz Daugavpili. Centāmies ielikt latviskos pamatus, uzskatu, ka tie arī noturējās samērā ilgi, katrā ziņā ilgāk nekā Rēzeknē.
Nākamajās vēlēšanās gan nepiedalījos un pēc tām paliku bez darba, nekas cits neatlika, kā doties uz Rīgu.
Vairāk lasiet 3. janvāra numurā!
