1920. gada 3. janvārī sākās Latvijas un Polijas armijas kopīgā operācija pret lieliniekiem. Toreiz vienas dienas laikā poļu karavīriem izdevās sakaut boļševikus un atbrīvot pilsētu. 100 gadus pēc šiem notikumiem Daugavpilī norisinājās pasākumi, kuri bija veltīti simtajai gadskārtai kopš pilsētas atbrīvošanas no lieliniekiem.
Par godu šiem notikumiem 1935. gadā pie pašreizējās pilsētas domēs ēkas sienas tika uzstādīta piemiņas plāksne, kuru padomju laikos demontēja. Tagad, pēc septiņdesmit gadiem, piemiņas plāksne atkal atrodas agrākajā vietā. Tās atklāšanā piedalījās Latvijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns, Polijas vēstniece Monika Mihališika, Polijas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Raimunds Andžejčaks un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, kā arī Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš. Piemiņas pasākumos tika nolikti ziedi pie krusta Slobodkā, notika svinīgais dievkalpojums, kā arī Krāslavā atklāja atjaunoto pieminekli poļu karavīriem, kuri krituši Latgales atbrīvošanas cīņās.
Notikumiem, kas risinājās Daugavpilī pirms simts gadiem, bija veltīts DU profesora, vēstures zinātņu doktora Henriha Soma referāts ikgadējā novadpētniecības konferencē cietoksnī, kura notika pagājušā gada nogalē. Vēsturnieks uzskata, ka ir ļoti svarīgi saprast, kas tiek svinēts 3. janvārī. Pirms Daugavpils (tolaik – Dvinskas) atbrīvošanas četrus mēnešus risinājās sīvas kaujas. Šajā laikā notika trīs lielas kaujas, tostarp arī 1920. gada 3. janvārī, taču pilsēta tika apšaudīta gandrīz nepārtraukti. „Vēsturnieki aprēķinājuši, ka šajā laikposmā pilsētā bija klusums tikai divpadsmit dienas,” stāsta H. Soms. Šajā Latgales reģionā tolaik notika vairāku – Sarkanās armijas, Polijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armijas sadursme. „Ņemot vērā to, ka Sarkanajā armijā bija visdažādāko tautību pārstāvji – arī latvieši, igauņi un pat ķīnieši, Lietuvas armijā karoja baltkrievi, bet kopā ar poļiem kaujās piedalījās francūži, tālaika Daugavpili var uzskatīt par „civilizāciju krustpunktu”,” uzskata vēsturnieks. Viņš uzskata, ka tā bijusi unikāla situācija. Turklāt toreizējās cīņas bija svarīgas arī tajā ziņā, ka gan tālaika Daugavpilij, gan Latvijai vairāku simtu dažādu tautību karavīru bojāeja vienā kaujā bija ļoti liels zaudējums.
Vairāk lasiet 7. janvāra numurā!
