„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+11.6 °C
nedaudz mākoņains

“Piļsāta pi upis” – filma par vēsturi un cilvēcību

11.janvārī Krāslavas Kultūras namā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša režisētā filma "Piļsāta pi upis" („Pilsēta pie upes”). Trešajā lielākajā Latgales pilsētā, kuras ainavas vairāku gadu garumā kalpoja par filmēšanas laukumu, pulcējās ne vien filmas radošā komanda, bet arī virkne bijušo un pašreizējo Saeimas deputātu un valdības pārstāvju.

Lai cik necilvēcīga būtu vēstures gaita, cilvēkam vienmēr ir iespēja saglabāt cilvēcību – šāds domugrauds raksturo nepilnas divas stundas garās filmas vēstījumu. Lai gan režisors to pieskaitījis drāmas žanram, notikumi stāstā aicina smieties komēdijai raksturīgās ainās, liek aizturēt elpu trillerim cienīgā sižeta līnijas pavērsienā un vēl krietni pēc filmas noskatīšanās gremdēties pārdomās par varoņu izdzīvoto traģēdiju. „Pilsāta pi upis” ir stāsts par daiļkrāsotāja Anša (atveido latgalietis Dāvis Suharevskis) dzīves gaitām pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Viņa iecerētā ir ebreju meitene Zisla (atveido čehu aktrise Brigita Cmuntova), taču jaunās sievietes tēvs (Gundars Āboliņš) liek mīlai šķēršļus. Sagadās tā, ka šajā laikā Anša dzīvē uzrodas arī glītā latviete Naiga (aktrise Agnese Cīrule).

Filma uzņemta gan Krāslavā, gan arī Ludzā, Rēzeknē, Subatē un citur Latgalē un Sēlijā. Režisora Viestura Kairiša filmas scenārijs tapis pēc Gunara Janovska tāda paša nosaukuma romāna motīviem, kur gan par prototipu „Pilsētai pie upes” kalpojusi Krustpils. Uzņemšanas gaitā iesaistīti daudzi vietējie masu skatu ainām, bet konsultācijas  lūgtas Latgales muzeju darbiniekiem un novadpētniekiem.

Pēc pirmizrādes filmas veidotāji un skatītāji dalījās pārdomās par pirmajās atziņām.

Viesturs Kairišs, filmas režisors

“Veidojot šo filmu, latgalisko gribēju atklāt pavisam citā līmenī. Parādīt, ka latgaliešu kultūra nav tikai podi, šmakovka un dejas. Daudzi nezina un neizprot Latgales atšķirīgo vēsturi. Piemēram, maz runāts par to, ka Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā draudēja lielas problēmas par latgaliešu rakstu valodas lietošanu. Tā tika noniecināta, „Kūki” tika pārvērsti par „Kūkām” un citas aplamības.

Tajā pašā laikā, lai gan Ansis ir īsts latgalietis, nemēģināju to kaut kādā veidā filmā izcelt. Tādas rakstura īpašības, kas piemīt viņam, var būt daudziem, nedomāju, ka cilvēcīgums ir šauri nacionāla lieta. Šāds varonis varēja dzīvot jebkur Eiropā. Filma ir domāta gan latgaliešiem, gan citiem cilvēkiem visā pasaulē. Rādīsim to televīzijā, lai tauta labāk apzinās latgalisko kultūrtelpu, bet vienlaikus arī saprotu, ka visus zemtekstus, kas vēstījumā iepīti, spēs izprast intelektuāļi.”

Dāvis Suharevskis, galvenā varoņa Anša lomas atveidotājs

„Es tikai tagad esmu sapratis, ka Ansim patiesībā jau bija nevis divas, bet trīs mīlestības. Un trešā,  māksla, arī palika tā vienīgā, kurai viņš palika uzticīgs. Tēlu jau patiesībā veidoja visi apkārtējie kolēģi, kas nemitīgi deva padomus. Man lielākais izaicinājums filmā laikam bija nokrist pa kāpnēm (smejas). Bet viss beidzās labi, uz matračiem piezemējos.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad pievēršam uzmanību individuāliem pārdzīvojumiem, tāpēc, manuprāt, ir labi, ka filma aicina pārdomāt vēsturi. Ansim jau tolaik nebija vēlēšanās tik ierautam notiekošajā varas maiņas farsā. Es ceru, ka mūsdienās nevienam nekad nebūs jāpieņem lēmumi, kādus nācās pieņemt Ansim. Tiem, kas atrodas varas pozīcijās, nav jāspēlējas ar cilvēku likteņiem.”

Vairāk lasiet 14. februāra numurā!