„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+8.7 °C
apmācies

Pārrakstīt slēgtas pierobežas skolas likteni

Novecojušas un pamestas sabiedriskās ēkas pierobežas ciemos liecina, ka Latvijas lauki zaudējuši „dzīvību”, kas agrāk tajos kūsāja. To gan nevar teikt par Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Upītes Kultūras nama un slēgtās skolas ēku – tur saimnieko Andris Slišāns, kurš, rūpējoties par vēsturiskajam Abrenes apriņķim raksturīgā kultūras mantojuma saglabāšanu, spējis nomaļo ciemu pārvērst par mūsdienu latgaliskās kultūras baudītāju galamērķi.

Slišānu mantojums

Kopš 2018. gada ar nosaukumu „Upīte” var apzīmēt gan minēto ciemu, gan Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā iekļautu vērtību – Upītes kultūrtelpu. Skaidrojot, ko tas īsti nozīmē, Andris stāsta nevis par istabu ar četrām sienām, bet tradīcijām, ko laukuma vai naudas vienībās izmērīt nevar. „Esam nemateriālās kultūras glabātava, neļaujam aiziet zudumā rokdarbiem, darbarīkiem, mūzikas instrumentiem, grāmatām,” skaidro Upītes Tautas nama direktors. Viņš ir arī folkloras kopas „Upīte”, biedrības „Upītes jauniešu folkloras kopa” vadītājs.

Var teikt, ka rūpes par Upītes kultūrtelpu Andris saņēmis mantojumā. Jau 20. gadsimta 30. gados Upītē pulcējās cilvēki, kas pievērsa uzmanību vietējai, unikālajai Ziemeļlatgales folklorai, bet nākamajās desmitgadēs, veidojoties kolhoziem, tur radīts iedīglis Upītes ciemam. Padomju laikos šeit izauga un vēlāk strādāja Andra tēvs Antons Slišāns, 80. gados tur izveidojot etnogrāfisko ansambli. Vēl viņa sirdslieta bija publicistika un grāmatu izdošana.

 

Gluži kā tēvs, arī Andris šeit vada folkloras kopu: „Viņš man ieaudzināja mīlestību pret dančiem, dziesmām, mūziku.” Lai to varētu klausīties arī tie, kam ceļš līdz Latvijas pierobežai ir pārāk tāls, izdoti CD, DVD. Sperts arī nākamais solis pretī mūsdienīgai vīzijai par folkloru, vecās tautasdziesmas apdarinātas modernās skaņās, veidojot remiksus. Andris lepni min, ka folkloras kopas „Upīte” izpildītā „Kur tu skrīsi, vanadzeņi” dziesma Artūra Slišāna remiksā „Latvijas radio 2” vairākas nedēļas ir bijusi visbiežāk atskaņotā dziesma.

Nu mantojuma glabāšanā iesaistās arī jaunākā paaudze, Andra bērni. Ne velti pirms pieciem gadiem Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” balva novadpētniecībā un lokālpatriotismā pasniegta ne vien Andrim, bet visai viņa saimei. Ligitas un Andra ģimenē aug pieci bērni. Vecākie pasaulē nāca vēl Rīgā, viņu dēļ Andris ar Ligitu arī pieņēma lēmumu pārcelties no pilsētas uz laukiem. “Vienīgais, ko zaudējam, nedzīvojot pilsētā, ir aptieku un ārstu pieejamība. Citādi viss laukos ir labāks,” šādu pārliecību pauž Andris.

Izglāb skolas ēku no “iekonservēšanas”

Iespējas turpat saņemt veselības aprūpes pakalpojumus gan nav vienīgais, kā mazā iedzīvotāju skaita dēļ trūkst Upītē. Apmēram pirms diviem gadiem Viļakas novada domē lēma par Upītes pamatskolas slēgšanu. Andris ir pašvaldības deputāts, bet par vadības ieceri uzzināja tikai Finanšu komitejas sēdē. Pēcāk sekoja pārrunas ar pedagogiem un vecākiem. Andris veica aprēķinus, piedāvājot samazināt darbinieku skaitu, tādējādi ietaupot, kā arī vērsās pie tālaika izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska, bet velti. Pamatojot skolas uzturēšanu kā neefektīvu, pašvaldības deputātu vairākums lēma izglītības iestādi slēgt.

Upītes pamatskolā tās pastāvēšanas pēdējā mācību gadā mācījās 36 skolēni. Taču skolēnu skaits nav vienīgais arguments, ar ko pašvaldība pamatoja skolas likvidēšanu. Pirms piedāvājuma skolu slēgt tur viesojies pašvaldības būvinspektors, kurš secinājis, ka izglītības iestādes ēkas stāvoklis neatbilst mūsdienu prasībām. Tur nepieciešams kapitālais remonts, bet pašvaldībai tam nepietiek naudas.

Vairāk lasiet 17. janvāra numurā!