Nesen norisinājās dažādi Daugavpils HES būvniecības apturēšanai un Baltijas ceļa 30. gadadienai veltīti pasākumi. Sākot rakstu ciklu, kurā stāstīsim par tā laika notikumiem un to dalībniekiem Latgalē, “Latgales Laiks” uz sarunu aicināja kultūras darbinieci un politiķi, bijušo Daugavpils domes priekšsēdētāju un 10. Saeimas deputāti Ritu Strodi.
Kāpēc, jūsuprāt, sākās atmoda?
Tajos laikos cilvēkiem bija radies liels riebums pret toreizējo lielvalsts vadību, bija liela vienaldzība un nekādu ilūziju, ka kaut kas varētu mainīties. Nebeidzamās rindas, deficīts, gan Maskavas, gan vietējās vadības analfabētisms. Cilvēkiem radās iespēja klausīties Rietumu radiostacijas, kļuva pieejams video, daži sāka ceļot uz ārzemēm un salīdzināt dzīvi šeit un tur. Sāka runāt par to, ka Latvijas laikos Ulmaņa vara, izrādās, nav bijusi fašistiska diktatūra, bet gan valsts uzplaukuma laiks.
Arī es tikai 27 gadu vecumā beidzot uzzināju, kur pazuda mans vectēvs, -- ka viņš nevis pēkšņi nomira, bet tika nogalināts cietumā. Tāpat kā manā, arī daudzās citās ģimenēs sāka stāstīt, ka var dzīvot citādi, un tauta “saviļņojās”. Es atceros, kā mēs dalījāmies ar Tautas frontes ziņām.
Kā Atmoda izpaudās Latgales pusē?
Vairāk varēšu pastāstīt par Daugavpili, bet, domāju, ka arī pārējā Latgalē situācija bija līdzīga. Visos Latgales nostūros ļoti stipras bija gan Komunistiskās partijas komitejas, gan arī partijas ideoloģijas īstenotājas dzīvē -- izpildkomitejas. Šajās struktūrās strādāja labi izglītoti un spēcīgi cilvēki. Spēcīgi un profesionāli cilvēki strādāja arī Valsts drošības komitejā, tā sauktajā KGB. Šajās struktūrās ļoti labi saprata, ka pienāks pārmaiņu laiks, taču, lai to piebremzētu vai, varbūt, apstādinātu, to pārstāvji ļoti aktīvi un daudz strādāja, sauca uz pārrunām inteliģenci. Lai iegūtu atbalstu, viņi mēģināja cilvēkus, tai skaitā šeit latviešus un latgaliešus, kuru šeit nebija daudz, uzpirkt ar dažādiem labumiem -- dzīvokļiem, automašīnām un augstiem amatiem. Spēcīga bija arī propagandas mašinērija. Tādēļ daudzi cilvēki, pat ja arī domāja citādi, baidījās atklāti paust savu viedokli.
Kādi spilgtākie to dienu pasākumi iespiedušies atmiņā?
Atmiņā palikusi nesankcionēta sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana virs Daugavpils Pedagoģiskā institūta (patlaban Daugavpils Universitāte) vēsturiskās ēkas 1977. gadā, kad biju institūta komjaunatnes komitejas sekretāre. Toreiz mani izsauca „uz paklāja”, jo, lai uzvilktu karogu virs ēkas, bija jāiziet cauri komjaunatnes komitejas telpām. Tajā laikā biju arī izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniece, un tieši mani sūtīja uz visiem divdomīgiem pasākumiem.
Man bija dots uzdevums neaizstāvēt ne pašreizējo, ne nākamo varu, runāt abās valodās, un vajadzēja izdarīt tā, lai viens ar otru nesakautos. Patiesībā tas bija drausmīgi. Man nebija arī nekādas informācijas par gaidāmo notikumu attīstību. Taču patiesībā tobrīd man bija liels uztraukums un bailes – kas tagad notiks. Es nesapratu, kas notiek un ar ko tas beigsies.
Kas tajos laikos bija aktīvākie atmodas atbalstītāji, kas -- pretinieki?
Visaktīvāk atmodas pasākumos Latgalē iesaistījās radošo profesiju pārstāvji un inteliģence, saukt konkrētus uzvārdus tagad man gan negribētos. Nākamie bija labi izglītoti cilvēki, kuri strādāja tehniskajā jomā. Īpaši palicis atmiņā mītiņš pie Daugavpils Pedagoģiskā institūta. Toreiz mani pārsteidza tas, ka daudzi no tiem, kas pirmie stāvēja pie partijas komitejas durvīm un „stučīja” KGB, arī tagad stāvēja pirmajās rindās, nu jau par Latvijas neatkarību, bet aktīvākie ateistu kluba pārstāvji bija redzami pirmajās rindās baznīcā.
Aktīvisti patiesībā reti kad bija spilgtākie darba darītāji. Nereti starp tiem bija arī dažādi neveiksminieki ar lielām ambīcijām, kas nespēja sevi parādīt citādi. Taču es apbrīnoju viņu uzdrošināšanos, toreiz es nebiju tik stipra, lai par to runātu tik atklāti. Kad viņi tika pie varas un sākās acīmredzama zagšana, daudzos no viņiem es stipri vīlos.
Atmoda noslēdzās, valsts atguva neatkarību. Kāda situācija bija Daugavpilī?
Atmodas laikā Vladimirs Žarkovs bija partijas komitejas sekretārs. Aleksejs Vidavskis bija mērs – izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet es – vicemērs. Pēc tam, lai pilsētā centralizētu varu un nākotnē, iespējams, panāktu Daugavpils autonomiju, ar partijas komitejas biroja lēmumu izpildkomiteja tika apvienota ar partijas komiteju, tādējādi pilsētā iznīcinot izpildvaru. Tā kā šādā situācija pilsētas mēra lemšanas tiesības bija ierobežotas, mēs kopā ar A. Vidavski uzrakstījām atlūgumu. Pēc kāda laika Latvijas PSR Augstākā padome, uzskatot Daugavpili par nedrošu vietu un lai saglabātu pilsētu Latvijai, panāca, ka toreizējā Daugavpils pašvaldības vadība tika atlaista un iecelta pagaidu valde, kuras vadība tika uzticēta komunistiskās partijas alternatīvās šūniņas vadītājam Daugavpilī Valdim Lauskim. Pie augstiem amatiem toreiz tika daudzi romantiķi, kuri taisīja “revolūciju”.
Kāda bija iedzīvotāju attieksme pret jauniecelto varu?
Pieļauju, ka lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju tobrīd nesaprata un nepieņēma valsts neatkarības procesu. Daudzi bija neapmierināti arī ar jauno pašvaldības vadību un daudz ko tai pārmeta. Liela emocionāla loma šajā situācijā bija arī karaskolai, kuru no pilsētas izveda vien divus trīs gadus pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Neatbalstīja šo procesu arī pilsētas lielajās rūpnīcās, kur, būdami labi inženieri, bija atgriezušies darbā bijušie partijas komitejas biroja locekļi. Liela pagaidu valdes kļūda bija tā, ka viņi sāka mainīt visus pret visiem. Tā kā pašvaldības vadībā nebija speciālistu, pilsētā sākās pagrimums. Vasaras mēnešos nebija karstā ūdens, pilsētas ielas netika tīrītas, sāka retāk kursēt sabiedriskais transports, kā arī sākās ekonomikas lejupslīde, rūpnīcu rekets (ar to nodarbojās atsevišķi pašvaldības pārstāvji), kā rezultātā tās atteicās palīdzēt pilsētai.
Pēc tam atgriezāties strādāt pašvaldībā?
Jā, nākamajās pašvaldību vēlēšanās kopā ar A. Vidavski tikām ievēlēti domē. Viena lieta, ar kuru varu lepoties vēl šodien, ir tā, ka pašvaldība, lai veicinātu Daugavpils integrāciju Latvijā, piešķīra finansējumu padziļinātai latviešu valodas apguvei. Tika izveidota programma, uz Daugavpili uzaicināja latviešu valodas skolotājus, piešķirot viņiem dzīvokļus, bet skolās tika ieviestas pašvaldības apmaksātas papildu latviešu valodas stundas. Kādreiz runāja „sarkanā Daugavpils”, bet pēc tam izrādījās, ka Daugavpilī pilsoņu īpatsvars ir viens no -- 86%. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka krievi, kas dzīvo Daugavpilī, šeit vairumā nav iebraucēji, bet gan dzīvojuši no laika gala. Latvija nesen nosvinēja sava valstiskuma simtgadi, bet vecticībnieki Latvijas teritorijā dzīvo jau 400 gadus. Domāju, ka daudzu daugavpiliešu vecāki atcerējās Latvijas laikus un ģimenes stipri vien piebremzēja „nelatviešus”, kuri varētu iestāties pret neatkarību.
Kas jums ir sagādājis vislielāko vilšanos?
Es ļoti mīlu Latviju, jo sevišķi Latgali, man šeit dzīvo radi un draugi, un man ir skumji līdz asarām, redzot, kas valstī noticis pēdējos desmit gados.
Mani biedē tas, ka daži, kas tagad tikuši pie varas, iedomājušies, ka viņiem miesās tek zilas, nevis sarkanas asinis. Ierēdnis, esot darba komandējumā ārzemēs, nedrīkst dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā, viņš nedrīkst lidot darba komandējumā biznesa klasē un viņam nedrīkst būt valsts apmaksāts jaunākā modeļa „iPhone”. Es esmu bijusi labi atalgota augsta ranga ierēdne un zinu, cik šie cilvēki pelna. Viņi, strādājot godīgi, par ierēdņa algu nevar atļauties visus minētos labumus.
No Latvijas aizbraukušie 300 000 līdz 400 000 iedzīvotāju ir reproduktīvā vecumā, ar bērniem, un vairākums no viņiem Latvijā diez vai atriezīsies. 2000. gadā Latgalē bija 315 000 iedzīvotāju, tagad -- 260 000. Divdesmit gados iedzīvotāju skaits ir samazinājies teju par trešdaļu. Ja nekas nemainīsies, pēc 40 gadiem Latgale būs tukša.
Atmodas laikā visi cerēja, ka būs laba valsts ar labu tautu. Diemžēl neesam paveikuši pašu galveno -- neesam sakārtojuši savu valsti tā, lai tajā gribētu un varētu dzīvot jaunā paaudze.
