Līvānu slimnīca viena no pirmajām atjaunotajā Latvijā izveidoja paliatīvās aprūpes nodaļu. Mainoties ministriem, veselības nozare tika reformēta daudzreiz, tostarp arī paliatīvā aprūpe. Tāpēc šobrīd Līvānu slimnīcā darbojas Ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļa, kur aptuveni 70% slimnieku nav izārstējami, tātad ir paliatīvās aprūpes profila pacienti.
Komandas darbs
„Ja mazajās slimnīcās nav paliatīvās aprūpes nodaļas, tad pacienti gaida rindā reģionālajās slimnīcās,” skaidro SIA „Līvānu slimnīca” valdes priekšsēdētājs Vadims Krimans. Viņaprāt, ģimene nevar šo aprūpi nodrošināt pilnā apmērā, jo paliatīvā aprūpe ir mediķu komandas darbs. „Rodas jautājums, kāpēc šo pakalpojumu neieviest mazajās slimnīcās. Atbilde -- tas ir dārgs pakalpojums gan cilvēku resursu, gan finansējuma ziņā. Manuprāt, reģionālajās slimnīcās tie varētu būt padsmiti eiro,” vērtē V. Krimans.
Veselības ministrija, atbalstot paliatīvās aprūpes pakalpojuma ieviešanu Līvānos, dalot finansējumu (arī iekārtas, partneru humāno palīdzību), lauvas tiesu atvēlējusi lielajām slimnīcām. Līdzīgs princips tika ievērots, piešķirot Eiropas Savienības finansējumu. Un, visbeidzot, tika paziņots, ka paliatīvās nodaļas būs tikai reģionālajās slimnīcās. Latgalē paliatīvās aprūpes pakalpojumus tagad sniedz tikai Daugavpils reģionālā slimnīcā un Rēzeknes slimnīca.
Vadims Krimans atzīst: „Mēs palikām bez šīs nodaļas, tāpēc piedāvājām citu pakalpojumu -- hronisko pacientu aprūpi. Līvānu slimnīcai savā ziņā ir paveicies, jo savulaik Veselības ministrijas māsterplāna ietvaros liela daļa mediķu tika apmācīta, kā pareizi nodrošināt paliatīvo aprūpi. Tāpēc, neārstējamiem pacientiem nonākot Līvānu slimnīcā, mēs varam viņiem palīdzēt, nevis raidām projām.”
Līvānu slimnīcas Ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļā ilgāku laiku uzturas vidēji 38 pacienti, viņus aprūpē 13 mediķi, pastāstīja nodaļas vadītājs Ļevs Troškovs. 24 stundas pacientus uzrauga ķirurgs, internists, sociālais darbinieks, fizioterapeits, medmāsas, medmāsu palīgi. Pacienti guļ uz speciāliem ārstnieciskiem matračiem, kas novērš izgulējumu rašanos, viņi uzturas nodaļā tik, cik nepieciešamas -- tās var būt desmit dienas vai divas nedēļas, vai pat ilgāk.
Dakteris Ļevs Troškovs pastāstīja: „Mediķiem tas ir smags darbs gan fiziski, gan morāli. Piemēram, gulošus pacients jācilā, jāgroza ik pēc divām stundām, slimniekiem jāmaina autiņbikses, viņi jāpaēdina un jānomazgā.”
Gan Ļ. Troškovs, gan V. Krimans ir vienisprātis, ka neārstējamo slimību gaita nav prognozējuma. Piemēram, izgulējumi rodas pat ļoti tieviem cilvēkiem, lai arī viņi slimnīcā saņem visu nepieciešamo, tikmēr pacienti, kuru svars ir virs 100 kilogramiem, ārstējas bez tiem. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad pacients atlabst pēc nopietnas operācijas, bet pēkšņi veselība pasliktinās un viņš nomirst, taču nāves cēlonis ir cits -- plaušu karsonis. Gadās arī tādi pacienti, kuri paēd nodaļā un uzreiz dodas meklēt ēdienu atkritumu konteinerā.
„Bieži prātoju, ka, varbūt, pacientam tomēr vieglāk ir nomirt slimnīcā, nevis mājās. Daudzi nesaprot, ka sabiedrība noveco un ka lielai daļai sirmgalvju ir hroniskas, neārstējamas slimības,” teic Vadims Krimans.
