Valentīna diena ir svētki, kas mūsu sabiedrībā „iedzīvojušies” salīdzinoši nesen. Visvairāk mēs redzam un izjūtam uz savas ādas šo svētku redzamo, t.i. – komerciālo pusi – visvisādu siržu un citas „mīlestības” simbolikas kaudzes veikalu vitrīnās un plauktos. Tomēr līdzīgi kā citus, arī šos svētku popularizē skolas, rīkojot pasākumus, kuri bērnos raisa dažādas, arī negatīvas, izjūtas.
Vēlreiz par mīlestību
Versijas, kā atzīmēt šos svētkus, dažādās skolā atšķiras. Taču viens no šo svētku pasākumiem – Valentīna dienas sirsniņu izgatavošana un izdalīšana – notiek gandrīz visās izglītības iestādēs. Iestādes foajē vai arī klasēs novieto kārbiņas, kurās pāris nedēļas tiek mestas pašrocīgi izgatavotas „sirsniņas” ar ilgotā adresāta vārdu. Noteiktā dienā un stundā kārbiņas atver un izsniedz „mīlestības vēstules”. Aptaujātie skolu pārstāvji apgalvo, ka Valentīna dienas sirsniņas tiek izsniegtas slepeni un anonīmi. Uz sirsniņas ir uzrakstīts vārds un klase, savukārt adresātam to nogādā vecāko klašu audzēkņi, kuri uz brīdi iejūtas pastnieku lomā.
Taču pat šajā gadījumā Valentīna dienas sirsniņa jaunāko klašu skolēniem ir veids, kā izcelties un parādīt sevi. Tādējādi, lai gan sirsniņas tiek izsniegtas slepeni, pēc tam klasē sākas aktīva apspriešana -- „kurš cik un no kā saņēmis”, un noslēpums nonāk atklātībā. Un dažiem skolēniem šis brīdis ir pagalam skumjš. Ir labi, ja bērns kļuvis par kāda „mīlestības” objektu (pat vairākkārt!) un laimīgs nes mājās sirsniņu kaudzi. Taču daži pārnāk mājās un saka: „Mani neviens nemīl!” Un, lai atrisinātu šo situāciju, jau ir jāiesaistās vecākiem.
Mūslaiku skolu skarbajā vidē Valentīna dienas sirsniņa, precīzāk – tās trūkums, var kļūt par iemeslu mobingam (mūsdienu apzīmējums apcelšanai bērnu kolektīvā), lai paņirgāties par izraidīto, jo kārtējo reizi ir pierādījies, ka viņu „neviens nemīl”.
Mani neviens nemīl…
„Ja bērns saka, ka viņu neviens nemīl, vecākiem ir jāatliek visi darbi un mierīgā gaisotnē jāpārrunā ar bērnu, kāpēc viņam tas ir svarīgi, jo bērniem „nemīlestība” nozīmē pavisam ko citu, un viņi to uztver pavisam citādi, nekā pieaugušie. Vārdi „mani neviens nemīl” viņiem nozīmē neatzīšanu, necieņu, draudzības trūkumu,” saka Stropu pamatskolas – attīstības centra psiholoģe Violeta Rimko. Viennozīmīgas atbildes, kā šajā situācijā rīkoties, nav, jo katrs gadījums ir individuāls, uzskata psiholoģe. „Taču vecākiem, pirmām kārtām, šajā brīdī jāatgādina bērnam, cik stipri viņu mīl viņi paši,” iesaka Violeta, „pēc tam jāiztaujā, kā bērns jūtas. Palikt Valentīna dienā bez sirsniņas – bērnam tā ir vilšanās, traģēdija, neveiksme, sajūta, ka nevienam nav vajadzīgs.” Daudz kas atkarīgs arī no paša cilvēka, no viņa individuālās pasaules uztveres, uzsver psiholoģe: „Milzīgs skaits cilvēku nesaņems nevienu sirsniņu un atzīšanos, taču tas viņus nepadarīs nelaimīgus, savukārt kādu citu nepadarīs laimīgāku pat neskaitāmi mīlestības vārdi.” V. Rimko praksē nav bijis neviena gadījuma, kad psiholoģiska trauma radusies „Valentīna dienas rezultātā”, taču vārdus „mani neviens nemīl” gan viņa, gan citi psihologi dzird gada bieži. Viņa uzskata, ka tas saistīts ar bērna dzīves izjūtu, ar to, ka viņš nesaņem pietiekami daudz mīlestības ģimenē vai sabiedrībā.
