Nelieli, bet biezi, koši krāsainos vākos ietērpti žurnāli ar nosaukumu „Katōļu dzeive”. Šī izdevuma eksemplārus savulaik varēja atrast teju katrā katoļticīgas ģimenes mājoklī Latgalē. Pagājuši pieci gadi, kopš „Katōļu dzeivi” vairs neizdod, taču žurnāla ilggadējā redaktore Maruta Latkovska, tāpat kā toreiz, arī tagad lēmumu pārtraukt darbu nenožēlo.
Reliģiski sabiedriskā žurnāla „Katōļu dzeive” redakcijas adrese aizved uz Viļāniem. Izdevuma redaktore Maruta Latkovska neslēpj, ka redakcijas telpas patiesībā ir viņas tēva mājas otrā stāva istabas. „Radiatorus šeit tā arī neiebūvējām, lai gan ziemā ir auksti. Vasarā atkal ellišķīgi karsts,” bilst bijusī redaktore, skaidrojot, ka šeit jau īsti nekad neuzturējās liels pulks darbinieku. Žurnālam publikācijas gādāja vairāki rakstu autori gan no Latgales, gan visdažādākajām pasaules malām, taču praktisko izdevuma tapšanas procesu organizēja Maruta šeit, viena pati. Palīgos nāca vien daži darbinieki. Savukārt reliģiskā satura redaktors, priesteris Andris Ševelis lielākoties strādāja neklātienē.
Tagad minētās istabas kalpo par arhīvu, krātuvi. Visi vienā gadā iznākušie numuri sasieti arī grāmatās. Žurnāla „Katōļu dzeive” pirmais numurs iznāca 1926. gadā, bet, mainoties varām, 1940. gadā to slēdza. Tomēr tas ierakstīja savu vārdu latgaliskās preses vēsturē un atstāja mantojumu. Toreiz to izdeva Rīgā, bet viss saturs bija latgaliešu rakstu valodā. „Latgales katoļu ģimenēs žurnālu lasīja no pirmās līdz pēdējai lappusei, visus rakstus, ” apgalvo M. Latkovska.
„Žurnālistika” Padomju Savienībā
Padomju laikos latgaliešu rakstu valoda lēnām grima aizmirstībā. Tāpēc, kad vēl jaunajai žurnālistikas studentei Marutai septiņdesmitajos gados radās izdevība ar pasniedzējas atļauju piekļūt slēptajiem rakstiem un publikācijām latgaliešu valodā, viņai tie šķita kā „no citas pasaules”. Tas ļāva secināt – padomju sistēmā piekoptā „žurnālistika” neatbilst vārda brīvības principiem.
Tomēr darbs bija jāmeklē, un pēc augstskolas absolvēšanas tas arī izdevās – M. Latkovska sāka strādāt par korespondenti žurnālā „Padomju Latvijas Sieviete”. Tur viņai tika uzticēts rakstīt par lauksaimniecību, tādēļ, sekojot kuratora padomam, Maruta to arī izraudzījās par nozari, kurā viņa kā žurnāliste specializēsies. „Man uzdeva atbildēt uz sadzīviskiem sieviešu jautājumiem, rakstīt problēmrakstus, bet kā gan to paveikt, ka pati vēl jauna sieviete – nav dzīves pieredzes!” atminas M. Latkovska. Neklātienē papildu apgūtas dārzkopības zināšanas Jūrmalā, kas tagad, pensijas gados, radušas pielietojumu jaunā vaļaspriekā un izaicinājumā – apzināt dažādāko augu nosaukumus latgaliešu valodā.
Karjeru Rīgā pārtrauca mātes nāve un tēva uzstādījums – kādai no meitām (Marutai ir arī māsa) jābrauc atpakaļ uz dzimto pilsētu un jāpalīdz tēvam saimniekot mājā. Maruta atsaucās tēva aicinājumam un kopā ar ģimeni atgriezās Viļānos, kur atrada darbu vietējā tipogrāfijā – strādāja par korektori. Pieteicās bērni un, meklēt iespējas, kā izpausties žurnālistikā, neatlika laika.
Viss mainījās, sākoties Atmodai, kuras vēsmas aktivizēja arī Latvijas katoļu baznīcas pārstāvjus. Rīgas metropolijas kūrijā tika pieņemts lēmums atjaunot agrāk tik veiksmīgās „Katōļu dzeives” iznākšanu, taču šoreiz to paredzēt „provincei”. Žurnāla komandas veidošana tika uzticētā priesterim Andrejam Aglonietim. Viņš arī bija tas, kas, uzzinājis, ka Viļānos mīt diplomēta žurnāliste, uzrunāja Marutu. Sākumā viņu nodēvēja par atbildīgo sekretāri, vēlāk– par redaktori.
„Zelta laikmets” un noriets
Sākās smags darbs, bet tam sekoja panākumi. Latvijas brīvās preses atdzimšanas „zelta laikmetā” „Katōļu dzeives” tirāža sasniedza 50 tūkstošus eksemplāru. Liela daļa lasītāju bija trimdas latvieši, kas finansiāli atbalstīja žurnāla izdošanu, pirmajos izdošanas gados no ārzemēm pat tika sūtīts papīrs drukāšanai. Savukārt Latvijā lasītāju skaita audzēšanu veicināja vēl pirmskara laikā iemantotā atpazīstamība. M. Latkovska pazīst vairākus lasītājus, kas žurnālu abonēja gan pirmajā, gan otrajā žurnāla izdošanas posmā. Saturu veidoja dažādi autori -- priesteri, vēsturnieki, literāti, sabiedriskie darbinieki. Tā kā raksti netika iesūtīti regulāri, redaktorei bija sarežģītu saplānot darbu. „Nācās strādāt pa naktīm,” atzīst M. Latkovska.
