Pagājušā gada vasarā Daugavpils novadā rosījās pētnieki, kuri vāca datus, kas varētu liecināt par ūdens kvalitāti, hidroloģiju un zivju resursiem upē. Tagad nodibinājuma „Vides risinājumu institūts” zinātnieki nonākuši pie secinājumiem un gatavo pašvaldībai priekšlikumus, kā prātīgāk apsaimniekot vareno ūdens tilpi tās teritorijā. Interesi par tiem izrādījuši iedzīvotāji, kas vērš uzmanību uz to, ka atsevišķu zivju populācija upē ievērojami samazinājusies.
Eksperts: satraukumam nav pamata
Nodibinājuma „Vides risinājumu institūts” pārstāvis Matīss Žagars nenoliedz, ka atsevišķu sugu pārstāvju skaits varētu būt samazinājies, taču par sugu daudzveidību nebūtu jāsūdzas. „Vietās, kuras ir apdzīvotākas, ir lielāks makšķernieku spiediens, zivis nepaspēj izaugt lielākas. Tāpēc mazo zivtiņu ir daudz,” M. Žagars skaidro, ka šāda situācija novērota tuvāk Daugavpilij. Savukārt pirmajā izpētītajā posmā, no Lielbornes līdz Daugavpilij, novērotas 28 sugas. „Daugavas augštece ir ļoti unikāla, ko tādu es kā biologs neesmu redzējis bieži. Šis posms ir īpaši sargājams,” atzīmē M. Žagars.
Tomēr nākamais upes posms tik daudz patīkamu pārsteigumu vairs nesagādāja, pilsētas posmu pētnieks salīdzina ar pārzvejotu ezeru. Arī ūdens kvalitātes rādītāji tur nav iepriecinoši. Taču pētnieks vērtē, ka tas ir likumsakarīgi – vietās, kas ir blīvi apdzīvotas un kurās notiek aktīva ekonomiskā, saimnieciskā darbība nevar izvairīties no nelabvēlīgākas ietekmes uz dabu. „Eiropas Savienības direktīvas nosaka, kādai jābūt ūdens kvalitātei. Kopumā 10 vietās Daugavā tā bija laba, vien pie pilsētas sūkņu stacijas fosfora un piesārņojuma līmenis ūdenī gan ir lielāks,” novērojuši pētnieki. M. Žagars pieļauj, ka to varēja radīt neattīrīts kanalizācijas ūdens. „Tā var būt arī nejaušība, bet var arī nebūt. Būtu interesanti papētīt, kāda ir tā ūdens kvalitāte tajā vietā garākā laika griezumā. Bet nekā dramatiska tur nav -- tas ir sīks piesārņojums, kas ir pieļaujams, un upei ir lielas pašattīrīšanās spējas.”
Lai gan par zivju dažādību un to vecumu pētnieks nesūdzējās, kritiskākas viņa atziņas bija par ūdens krastos pieejamo infrastruktūru. Piemēram, labiekārtotu vietu, kur upē ērti ielaist laivu, bija ļoti maz. Tādas izdevās atrast tikai pie viesu mājām, bet citur, vietās, kur tādas varētu ierīkot pašvaldība, tikpat kā nebija. Pētnieki Daugavpils novadā uzturējās divas nedēļas un nonāca pie secinājuma, ka, lai gan makšķerēšanas tūrisma pieprasījums varētu būt liels, šo iespēju potenciāls nav izmantots. Upi kā tūrisma galamērķi izmantot tikai plostotāji.
Iedzīvotāji vēlas ierobežot zveju ar velci
Par spīti pētnieka nomierinošajiem secinājumiem, vietējie upes krastu apsaimniekotāji, privātīpašnieki un makšķerēšanas entuziasti uzsvēra, ka zivju bagātība upē pēdējo gadu laikā ir ievērojami samazinājusies. Viņi tajā vaino makšķerniekus, kas izmanto netradicionālās „copēšanas” palīgierīces, tai skaitā zvejošanu ar velci -- trollingu. SIA „Beibuks” īpašnieks Ilmārs Lociks secinājis: „Samu gandrīz vairs nav. Tā ir problēma. Sami izzuda tad, kad sākās zveja ar velci.”
