Nauris Puntulis („Nacionālā Apvienība”) Krišjāņa Kariņa vadītajai ministru komandai pievienojās pēdējais – pirms pusgada viņš stājās līdzšinējās kultūras ministres Daces Melbārdes vietā, kas nu strādā Eiropas Parlamentā. Bijušais operdziedātājs jau paspējis neveiksmīgi piedāvāt par mediju uzraugiem izvēlēties vienu konservatīvi, otru liberāli noskaņotu pārstāvi, izpelnoties pamatotu nozares pārstāvju kritiku. Sarunā ar „Latgales Laiku” viņš iesaka reģionālajiem medijiem pievērsties „labajiem stāstiem”, tomēr nenoliedz, ka tas būs iespējams tikai tad, kad uzlabosies realitāte, proti, pieaugs labklājība.
Ko jums nozīmē Latgales kultūra?
Esmu dzimis un audzis Kurzemē, bet, dodoties uz Latgali un braucot gar Sakstagalu, es vienmēr saku, ka šeit ir dzimusi mana mamma. Tā ir mammas dzimtene, viņa pazina rakstnieku Jāni Klīdzēju. Man ir īpašās jūtas pret Latgali.
Jūs pasniedzāt latgaliešu kultūras balvu „Boņuks”. Kad organizatori vēl pirms ceremonijas meklēja finansējumu, Kultūras ministrija steidza palīgā. Kāpēc tik liels atbalsts tieši Latgalei un tās pasākumiem? Citi reģioni nekļūs greizsirdīgi?
Tas man šķiet tikai loģiski, ka jāatbalsta kultūra situācijas, kad organizatoriem neiet tik spīdoši. Attālums no Latgales līdz Rīgai ir lielāks, nekā no citiem reģioniem, to pilsētām. Turklāt arī daudzu rīdzinieku dzimtas saknes meklējamas tieši Latgalē, arī tas mudina atbalstīt reģionu. Tāpēc uzskatu, ka Kultūras ministrijai latgaliešu kultūras aktivitātes ir jāatbalsta.
Kultūras infrastruktūrā reģionos ieguldīts vienlīdzīgāk, vairākas Latvijas pilsētas lepojas ar jaunu koncertzāli. Bet vai tā nav kļuvusi par tādu kā pašvaldību savstarpējās salīdzināšanās tendenci?
Es, protams, tikai priecātos, ja katrā pašvaldībā būtu akustiskā koncertzāle, taču jāvērtē plašāk, jāņem vērā reģiona konteksts. Svarīgi ir arī tas, lai būtu kvalitatīvs saturs, ar ko pieskandināt šīs būves. Es nešaubos par to, ka kaut kāds saturs būtu, bet svarīga ir šī satura kvalitāte. Tieši kvalitātei es gribētu pievērst uzmanību, pret to nevajadzētu izturēties vieglprātīgi.
Daugavpils dome vēlas būvēt Oskara Stroka koncertzāli. Vai pašvaldība nav vērsusies ministrijā pēc finansējuma vai padoma?
Nē, Kultūras ministrijā nav vērsusies. Un mums prioritāte tagad ir akustiskā koncertzāle Rīgā.
Tā ir katras pašvaldības izšķiršanās un atbildība. Rēzeknē ir “Gors”, Daugavpilī -- Marka Rotko centrs. Uzskatu, ka šajās pilsētās tie ir spilgtākie objekti, līdz ar to izveidojies labs līdzsvars. Taču, ja pašvaldība vēlas būvēt, es pret to neizturēšos noliedzoši. Galvenais, lai, uzņemoties atbildību, pašvaldība spētu vēlāk jauno koncertzāli arī uzturēt.
Tikmēr lauku pagastos pašvaldības „cīnās” ar padomju laiku kultūras infrastruktūras mantojumu. Kādu padomu jūs dotu šīm pašvaldībām?
Es domāju, ka valstij būtu jāiet palīgā. Pareizāk sakot -- valstij būtu jēgpilni jākārto šī joma. Mana pirmā darba vieta bija neliels tautas nams, un es pārzinu šo iestāžu struktūru. Dažviet Latvijā mums ir izcili atjaunoti, izremontēti tautas nami, bet ir satura problēma.
Nav jau visas pašvaldības vienādas. Tajās ir dažāda izpratne par kultūras procesiem. Esam pakļauti arī riskam, ka kādā teritorijā tiks ievēlēta tāda jauna vadība, kurai sapratne par kultūras procesiem būs pilnīgi citādāka nekā iepriekšējai vadībai. Vajadzētu radīt stabilitātes sajūtu kultūras darbiniekiem.
Kas gaidāms saistībā ar Saeimā laikam jau „iesprūdušo” Kultūras centru likumu?
Jā, tā virzīšana ir mūsu darba kārtībā. Un tas, kad šis likums tiks pieņemts Saeimā, ir atkarīgs no tā kvalitātes. Pie šī likuma šobrīd tiek strādāts arī Kultūras ministrijā. Sadarbojamies ar nozares ekspertiem. Lai ātrāk pieņemtu šo likumu, par to vēl jādiskutē gan ar Latvijas Pašvaldību savienību, gan citiem iesaistītajiem.
Pirmkārt, tas veicinās prestiža veidošanos, otrkārt, tas liks nodrošināt kultūras darbinieku izglītošanos, veiksmīgāk organizēt metodisko darbu. Un, treškārt, tā ir garantija. Šis Kultūras centru likums varētu veicināt minēto stabilitāti.
Viļakas un Krāslavas novadā nesen uzbūvēti masti, kam jāgarantē signāls, lai pierobežas iedzīvotāji patērētu Latvijas plašsaziņas medijus, nevis dzīvotu kaimiņvalstu informatīvajā telpā. Vai ar to būs pietiekami?
Ar to nav pietiekami. Iespēju robežās turpināsim atbalstīt Latgales medijus, vairāk jārūpējas arī par izglītošanu medijpratībā. Bet es aicinātu uz to paskatīties citādi, no cita rakursa. Zinām, ka liela daļa Latvijas pilsoņu dzīvo citu valstu informatīvajā telpā. Valsts politika jāīsteno tā, lai šim pilsonim būtu pamats meklēt mūsu, Latvijas mediju piedāvājumu, kas ļautu viņam lepoties ar vietu, kur viņš dzīvo. Jo pašlaik ir radīta „augsne” tam, ka ir viegli pateikt – itin viss ir slikti.
