Krievu kultūras kopēja Visaginā ir Gaļina Udovenko, kura aktīvi nodarbojas ar tās saglabāšanu un popularizēšanu.
Jaunā dzimtene
Gaļina Udovenko, tāpat kā daudzi citi pirmie Visaginas iedzīvotāji, uz šejieni atbrauca celt Ignalinas atomelektrostaciju. Kopā ar vīru un bērniem 1978. gadā viņi no Zeļenogradas (Krasnojarskas apgabals) pārcēlās uz pilnīgi nezināmu vietu, kur nebija nekā, tikai gleznaini skaists mežs un ezers. „Gan es, gan vīrs, būvinženieri, bijām labi speciālisti, saņēmām norīkojumu, sagatavojāmies un braucām,” stāsta Gaļina. Viņa atceras, kā pakoja mantas un sūtīja tās uz jauno dzīvesvietu vēl pirms pameta savu darbu, kā sūtīja telegrammu uz Lietuvu, ka atbrauks pēc divām nedēļām. Vēl viņa atzīmē, kā Zeļenogradā priekšnieki viņu un vīru negribēja laist projām, jo abi bija labi darbinieki.
Lietuvā bija daudz sarežģījumu gan ar dzīvesvietu, gan citos jautājumos, it īpaši grūti bija tiem, kuri atbrauca ar bērniem. Taču ar laiku viss nokārtojās – bija jumts virs galvas, pirmais bērnudārzs, skola u.c. „Astoņdesmito gadu sākumā pilsēta bija gatava, māmiņas ar bērnu ratiņiem varēja satikt ik uz soļa,” atceras Gaļina. ”Bija atbraukuši galvenokārt jaunieši, uzreiz pēc institūtu absolvēšanas, viņi būvēja ne tikai pilsētu, bet arī veidoja ģimenes, katrā dzima trīs, četri bērni.”
Ceļot Visaginu, apbūvi plānoja tā, lai maksimāli saglabātu apkārtējo ainavu. „Koki tika izcirsti minimāli. Tos fiksēja, lai nejauši nesaskrāpētu vai citādi nesabojātu,” stāsta Gaļina. Tāpēc mūsdienās par Visaginu saka tā: „Pilsēta mežā vai mežs pilsētā.” Starp citu, kad būvēja Visaginu, Daugavpils kļuva par iedzīvotāju iepirkšanās vieta. „Pie mums taču sākumā bija tikai viens maziņš produktu veikaliņš, bet pēc drēbēm, sadzīves precēm un pārējā braucām pie jums,” atceras Gaļina, „vilciens uz Daugavpili vienmēr bija pilns.”
Tā sanāca, ka Visagina kļuva par noslēdzošo posmu Gaļinas ceļošanā pa toreizējo Padomju Savienību. Viņa ir dzimusi pie Volgas, vienā no krieviskākajām pilsētām – Ugličā, hidrobūvnieku ģimenē. Mācīties kodolenerģijas zinātni viņa aizbrauca uz Maskavu, bet vēlāk 20 gadus dzīvoja Sibīrijā. „ Kad atbraucu uz Lietuvu, jutu, ka šī vieta ir ļoti tuva manai sirdij.” stāsta Gaļina. Vēlāk, pētot savus radu rakstus, viņa saprata, kāpēc tā. Viens no viņas vectēviem dzimis Viļņas guberņā, citā ģimenes atzarā atrodami arī priekšteči no Latgales. Tāpat, studējot arhīva dokumentus, viņa noskaidroja, ka viņas senči dzīvojuši netālu no Ludzas – Mihailovas ciemā (tagadējā Pudinavā), tur joprojām ir saglabājušās viņu kapa vietas.
