Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 31. maijs
Svētdiena
Alīda, Jūsma
+13.0 °C
skaidrs laiks

Augustānu pāra izvēle Atmodas laikā – nestāvēt malā RU

Mārīte un Jānis Augustāni pirms vairāk nekā 30 gadiem iesaistījās Tautas frontes dibināšanas un Daugavpils Latviešu biedrības atjaunošanas kustībā. Pārlapojot fotogrāfiju albumu, abi atzīst, ka latviešiem toreiz nebija cita ceļa kā tikai brīvības ceļš. „Mēs nedrīkstējām runāt latviešu valodā, un, ja uzdrīkstējāmies, mums dusmīgi aizrādīja,” atminas Jānis.    

Izlasīja aicinājumu „Avangardā”

Par Tautas frontes (TF) Daugavpils nodaļas dibināšanas sapulci Augustāni uzzināja toreizējā Daugavpils rajona laikrakstā „Avangards”. Tur Daugavpils teātra direktors Jānis Žugovs 1988. gada 5. novembrī  publicēja aicinājumu atnākt uz konferencei, kas notiks Daugavpils teātrī. Jānis atminas: „Pirms tam (tas bija oktobris) mēs bijām Tautas manifestācijā, kas notika Mežaparkā. Braucām ar veco „Moskviču”. Automašīnu nebija tik daudz kā šodien, taču es ilgi meklēju, kur novietot auto. Gājām līdz estrādei vismaz trīs kilometrus. Mežaparkā bija sabraukuši cilvēki no visas Latvijas. Pēc tam notika TF dibināšanas kongress.” Mārīte iestarpina: „Un, kad jau izveidojās TF Daugavpils nodaļa, mēs novembrī braucām uz Tautas manifestāciju, kas notika Daugavmalā Rīgā.”

Jānis un Mārīte vēl šodien atminas to pacilāto, dziesmoto gaisotni, jo toreiz, 1988. gada 11. novembrī, pirmo reizi tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs Rīgas pils Svētā Gara tornī. Kopā ar Ēvaldu Valteru un Albertu Belu karogu pacēla arī TF nodaļu pārstāvji.

Augustāni arī gāja Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas „Helsinki 86” gājienā līdz Raiņa piemineklim Daugavpilī. Toreiz tika nests sarkanbaltsarkanais karogs un dziedātas patriotiskas dziesmas.      

Darba dēļ abi nevarēja piedalīties Baltijas ceļā, kas notika 1989. gada 23. augustā, turp devās meita Aija. Taču Mārīti un Jāni pārliecinājis televīzijā redzētais, ka viņu izvēle par labu brīvai Latvijai ir pareiza.  

Jānis, tāpat kā tūkstošiem citu aktīvistu, savā darba vietā un cilvēku dzīvesvietās runāja un vāca parakstus par Latvijas neatkarības atjaunošanu. „Mums iedeva lielas sazīmētas lapas, kur cilvēkam bija jāieraksta vārds, uzvārds, adrese un jāparakstās. Liela daļa cilvēku, arī krieviski runājošo, parakstījās. Taču bija arī tādi, kuri trieca mūs projām un teica, ka mūs nošaus. Toreiz savācu vairāk nekā 100 parakstus par Latvijas neatkarību,” teica Jānis.

Pēc tam parakstus apkopoja un nosūtīja TF Rīgas birojam un Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes frakcijai, uzsverot tautas gribu, sagatavoja Latvijas Neatkarības atjaunošanu deklarāciju.

Pienāca 1990. gada 4. maijs. Jānis un Mārīte bija pielipuši pie televizora ekrāna, jo Augstākajai Padomei bija jābalso par šo deklarāciju. Redzot TV deputātus izejam no tagadējā Saeimas nama rādot uzvaras žestu un aplaudējošus cilvēkus, abi jutās ļoti laimīgi.

Vaicāti, vai tiesa, ka tautfrontieši latvieši citu tautību krieviski runājošiem tautfrontiešiem solīja, ka viņi automātiski saņems pilsonību, Augustāni saka, ka neko tādu nav teikuši paši un nav dzirdējuši arī no citiem.

Latviešiem un latgaliešiem nevajadzēja sadalīties

Par Daugavpils Latviešu biedrības atjaunošanu Augustāni uzzināja no Annas Daukstes. „Anna piezvanīja man. Viņa teica, ka vajag padziedāt mītiņos un ka Terēzija Broka meklē latviski dziedošos. Tāpēc mēs aizgājām uz kultūras namu „Celtnieks” un sākām dziedāt. Nosaukums „Dzīsme” radās vēlāk. Mēs dziedājām mītiņos, Latgales dziesmu svētkos, kas notika 1990. gada vasarā. Esam piedalījušies daudzos Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos, festivālā „Baltica”, ārzemju festivālos utt. Mēs „Dzīsmē” dziedam arī šodien,” stāsta Mārīte.

Augustāni piedalījās arī Daugavpils Latviešu biedrības atjaunošanas sapulcē, kas notika 1991. gadā Vienības namā un kur Aivars Kehris tika ievēlēts par tās pirmo priekšsēdētāju.

Jānis un Mārīte ir vienisprātis, ka Daugavpilī latviešiem nevajadzēja veidot savu biedrību un latgaliešiem -- savu, vienkārši visiem vajadzēja iet kopā zem viena Latviešu biedrības karoga. „Paldies Genovefai Barkovskai. Viņa Daugavpils Latviešu biedrību izveda pasaulē. Daugavpilī latviešu valodu dzird biežāk un vairāk, bet par latgaliešu biedrību dzird maz vai nedzird nemaz,” teic Mārīte. 

Kāpēc šodien ir cita brīvība, nekā vēlējāmies

Augustāni ir vienisprātis, ka toreiz, 80. gadu nogalē un 90. gadu sākumā, neviens nevarēja iedomāties, ka piedzīvos to, kas notiek šodien -- partiju ķīviņus, politiķu vārda neturēšanu, plaisu starp varu un tautu. „Toreiz mēs visi bijām vienoti un brīvi. Tautas frontē iesaistījās krievu ansambļa dziedātājas, tāpat tur darbojās poļi, lietuvieši. Tagad tādas vienotības nav,” atzīst Jānis. 

Viņš un Mārīte piekrīt tautfrontiešu viedoklim, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, pie varas palika daudzi bijušie PSKP vadītāji un biedri, kas dažādu iemeslu dēļ bremzēja valsts attīstību vai šķēla sabiedrību, vai pārdeva vai likvidēja ražotnes.

„Tie, kuri sākumā gāja zem Daugavpils interfrontes karoga, pēc 1991. gada augusta puča likvidēšanas pārmetās uz otru pusi, ieņēma augstus amatus, taču domāšanu, attieksmi pret tautu nemainīja. Aleksejs Vidavskis (bijušais Daugavpils mērs) gan atbalstīja latviešus un Latviešu biedrību,” teic Mārīte.

Tāpat Augustāni novērojuši, ka arī šodien daudzus pārņēmusi varas un naudas kāre. Mārīte atzīst -- ja nebūtu finanšu krīzes un ja maksātu labas algas, meita Aija ar vīru neaizbrauktu uz Vāciju. „Viņiem jau ir trīs bērni un labs darbs. Es domāju, ka viņi arī paliks Vācijā. Juris ar ģimeni dzīvo Rīgā, bet viss ir labi -- braucam ciemos cits pie cita. Mazbērni pie mums pavada vasaras brīvlaiku,” saka Mārīte.       

Augustāni lepojas, ka varēja piedzīvot Tautas frontes un Daugavpils Latviešu biedrības atjaunošanas laiku, un ir vienisprātis -- ja vajadzētu šo ceļu iet no jauna, ietu atkal.