Pret koronavīrusa „Covid-19” izplatību vērstie pasākumi ir ietekmējuši teju visas cilvēku dzīves jomas, tostarp sporta nodarbības, jo visas sporta bāzes, tai skaitā baseini, vingrošanas un svaru zāles, ir slēgtas. Tādējādi daudzi sportisti un sporta entuziasti, kas regulāri pievērsās visdažādākajām sportiskajām aktivitātēm, nu ir nokļuvuši vīrusa ķīlnieku lomā. Lai noskaidrotu, kādu iespaidu uz trenēta cilvēka organismu atstāj regulāru fizisko aktivitāšu pārtraukšana un kā, uzturoties mājās, atrisināt regulāras fiziskās slodzes trūkuma problēmu, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu Daugavpils Olimpiskā centra fitnesa instruktoru Andri Vuškānu.
Fiziskās slodzes pārtraukšana nav katastrofa
Instruktors uzskata, ka fiziskās slodzes pārtraukšana pati par sevi nerada nekādu negatīvu iespaidu uz fizisko stāvokli. Vienīgais, ko tas var ietekmēt, ir fiziskā forma. Piemēram, ja cilvēks regulāri ir trenējies svaru zālē un viņam ir liels muskuļu apjoms, tad, nedodot ķermenim fizisko slodzi, viņš to daļēji zaudēs.
Lielas muskuļu masas uzturēšana organismam prasa lielu piepūli. Ja slodze ir liela, ķermenis saprot, ka esošais muskuļa apjoms ir nepieciešams. Savukārt, ja slodze samazinās, ķermenis saprot, ka viņam šāds muskuļa apjoms nav vajadzīgs, un viņš to pakāpeniski samazina. Muskuļi sastāv galvenokārt no ūdens un olbaltumvielām, ķermenis tās sašķeļ un izmanto savām vajadzībām.
Fizisko aktivitāšu trūkums sirds asinsvadu sistēmu ietekmē dažādi. Ja cilvēks ir trenējies un viņam pamatā bijusi anaerobā slodze, tad tas neko daudz nemainīs. Savukārt, ja cilvēks ir pieradis skriet, tad gan izturība, gan pašsajūta var arī pasliktināties.
Aerobā jeb kardioslodze ir mazāk intensīva, vienmērīga un ilgstoša, piemēram, skriešana, riteņbraukšana un peldēšana garākās distancēs. Savukārt anaerobā slodze parasti ir īslaicīga, bet intensīva, piemēram, treniņš svaru zālē ar lieliem svariem vai sprints.
Aerobās slodzes laikā organismā notiek lipolīzes process, vienkārši sakot, notiek tauku oksidēšanās jeb sadalīšanās un mums rodas enerģija, lai izpildītu attiecīgo darbu. Šis process ir lēns un nevar radīt uzreiz daudz enerģijas. Slodzei pieaugot, organisms nevar nodrošināt sev nepieciešamo enerģijas daudzumu ar lipolīzes palīdzību, tādēļ sākas glikolīzes process, kurā tiek sašķelta ķermenī esošā glikoze. Kad intensitāte pieaug vēl vairāk, lipolīzes process apstājas un nepieciešamo enerģiju organisms gūst tikai no glikozes “dedzināšanas”.
