„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+11.3 °C
apmācies

Alpaku vilna - viegla, maiga, zīdaina RU

Foto: Viktors Malaševskis

Ir sācies vērtību sijāšanas laiks – domās, attieksmē, ikdienas paradumos un arī lietās, ko lietojam uzturā un veselības stiprināšanai, kā arī izmantojam apģērbam. Vai nepieciešams tik daudz sintētisku, lētu tērpu, ko planētai ar lielām pūlēm nāksies utilizēt vai uzkrāt nākamajām paaudzēm? Apģērbu modes tendences ir sākušas mainīties, atgriežoties pie dabīgām šķiedrām, kas spēj nodrošināt tādas pašas īpašības, kādas piemīt modernai sporta sintētikai. Un tas viss bija dabas “izgudrots” pirms tūkstošiem gadu. Tas sakāms par alpaku vilnu, ko pasaule ir atzinusi par dzīvnieku radītās šķiedras augstāko “sasniegumu”.

Alpakas vilnas priekšrocību uzskaitījums ir pārsteidzoši plašs, un pavediens, ja tas pilnībā vērpts tikai no alpakas šķiedras, iegūst īpašības, kas piemīt pašu alpaciņu kažokiem, lai nenosaltu un nepārkarstu Dienvidamerikas Andu augstkalnes skarbajā klimatā. Alpaku vilnas izstrādājumiem piemīt termoregulējošā īpašība, ko vecāki tā iecienījuši bērnu apģērbā. Alpakas vilna nesatur lanolīnu, tāpēc tā nevar izraisīt alerģiju vai kairinājumu. Šo skaisto dzīvnieku vilna ir izteikti mīksta, bez smaržas un daudzkārt siltāka par aitu vilnu, tāpēc izstrādājumiem nav jābūt biezam, lai sasniegtu sildošas krāsniņas efektu. Aizsargājot sevi no mitruma iedarbības, alpakas ir spējušas uzaudzēt kažoku, kas pasargā no nokrišņiem, tāpēc alpaku vilnas izstrādājumi neabsorbē mitrumu („waterproof” standarts). Vilna, un līdz ar to arī dzija, ir ļoti viegla, jo tajā ir daudz gaisa, tāpēc apjomīgi adījumi ir daudz vieglāki nekā tie, kuri darināti no citas vilnas. Alpaku vilnas šķiedra ir ļoti tievi, gludi mati nevis spalvas, tāpēc to nodilumizturība ir daudz lielāka. Šī šķiedra ir slidena un zīdaina, tāpēc tā atgrūž netīrumus un neuzsūc smaržu, bet adītājām jārēķinās ar koncentrēšanos adot, jo dzija ir slidena – pastāvīgi jāuzrauga adatas.

Bebrenes rokdarbu kopas “Māra” vadītāja Olga Dogžina atzīst: "Alpaku vilnas dzija ir viegla, maiga, zīdaina. Adīt to ir ļoti patīkami, valdziņi ļoti labi iegulst blakus viens otram."

"Adot ar alpaku vilnas diegiem, es biju pārsteigta par to krāsu saspēli un niansēm. Esmu izteikta vizuāliste, tāpēc šis adīšanas process sniedza patiesu baudu. Viena kamola krāsu pārejas reizēm ir tik negaidīti pārsteidzošas. Un, protams, diega tekstūra -- ļoti mīksta, zīdaina un tik dzīva. Adot pārņem domas par kādu konkrētu un unikālu dzīvnieku, ar savu raksturu un dzīves ritmu," – saka adīšanas meistare Iveta Skudra.

Alpaciņu unikalitāte ir ne tikai pārsteidzošajā vilnas kvalitātē -- vilna iegūstama 22 dabīgās kažociņu krāsās, bet arī dzīvesveidā – neparastajā alpaku tīrīgumā, šo mazāko kamielīšu skaistumā un cilvēku novērtētajā draudzīgajā raksturā, ko bieži izmanto terapeitiskos nolūkos. Alpaku dzimtenē – Dienvidamerikas Andu plato, alpakas jau pirms 6000 gadiem vietējās kultūrās izmantoja ne tikai vilnas ieguvei, bet arī kā mājdzīvniekus. Alpaku senos ganāmpulkus gandrīz pilnībā iznīcināja spāņu iekarotāji, 16. gadsimtā izkaujot alpakas, lai atbrīvotu ganību platības spāņu ievestajiem aitu ganāmpulkiem. Tomēr alpakas spēja izdzīvot augstkalnes īpaši skarbajā klimatā un lēnām atjaunot populāciju.

Tikai 1800. gadu vidū alpaku vilnas skaistums un īpašības tika "atklātas no jauna" un izraisīja interesi visā pasaulē. Londonietis sers Titus atklāja īpašo alpakas šķiedru un sāka reklamēt tās izmantošanu Eiropas labākajās tekstilrūpnīcās un modes namos. Mūsdienās alpaku audzēšana joprojām ir koncentrēta Altiplano (Dienvidamerikas Andu plato), kur katru dienu karsē saule, naktīs ir stindzinoši auksts, un kur šie dzīvnieki nebauda komfortablas lopkopības apstākļus. Peru ir aptuveni 2,5 miljoni, Bolīvijā ap 500 000, bet Čīlē un Argentīnā kopā ir tikai aptuveni 50 000 šo pūkaino kamielīšu. Tikai 1984. gadā ASV un Kanāda importēja pirmās alpakas, pēc tam sekoja Austrālija un Jaunzēlande.

Šo dzīvnieku daudzās priekšrocības beidzot ir patiesi novērtētas. Alpaku vilnas deficīts mūsdienu pasaulē nemainīgi saglabājas, jo alpaciņu pavairošana nav ātrs process, vilnas ieguvē dominē roku darbs. Šķiedras zīdaino un gaisīgo īpašību dēļ pavediena ieguve ir sarežģīta (iespējama tikai ar pielāgotām iekārtām), tāpēc 100% alpakas vilnas diegs ar visām tā ekskluzīvajām īpašībām pārsvarā ir alpaku audzētāju produkts un alpaku dzimtenes eksporta prece.

Foto: Linda Strauta Brauere

Foto: Linda Strauta Brauere

Foto: Alpaku Sala

Foto: Alpaku Sala

Jauki, ka alpaku apbrīnotāju un draugu pulks pieaug arī Latvijā.

Lai izdodas viedi svērt savas izvēles, mēģināt patērēt mazāk, bet izvēlēties vērtīgāko!

Informāciju apkopojusi alpaku audzētava “Alpaku Sala” Bebrenē
www.alpakusala.com