Vecsalienas pagastā, Rudinišķu ciema viensētā „Švāģeri”, dzīvo apbrīnojams precēts pāris, kuru absolūti neuztrauc dzīves materiālā puse. Viņi to kompensē ar baudījumu, ko sniedz harmonija un dabas tuvums. Dzīvesbiedri apgalvo, ka ir paēduši, apģērbušies un pat var atļauties tēriņus saviem hobijiem un iecienītajām nodarbēm. Turklāt viņi ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi.
Māja dāvanā
Svetlana un Vladimirs Širokovi, kuram tagad ir 55 gadi, apprecējās gandrīz pirms ceturtdaļgadsimta. Tolaik abi dzīvoja Ždanova kolhozā, kuru vēlāk pārdēvēja par paju sabiedrību.
Viņu pirmdzimtais dēls Jurijs, kuram tagad būtu 34 gadi, pirms pāris gadiem nomira Anglijā, -- ģimenei tā bija milzīga traģēdija un šī rēta nesadzīs nekad …
Vēlāk piedzima meita Žanna, tagad viņai ir 30 gadi, kopā ar vīru Vitāliju audzina divas meitas – Viktoriju un Darju – Svetlanas un Vladimira mazmeitas. Abas ģimenes dzīvo dažus kilometrus viena no otras, tāpēc var satikties un kopā pavadīt brīvo laiku.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Svetlana un Vladimirs dzīvoja Mālkalnē, kur pašlaik apmetusies uz dzīvi meitas ģimene. Rudinišķus tolaik jau varēja uzskatīt par izmirstošu ciemu, lai gan kolhozu ziedu laikos tur bija kāds desmits viensētu, bet, laikam ritot, palika vien divas. Vienā no tām (kur pašlaik dzīvo Širokovi) sava mūža nogali vientulībā vadīja māju „Švāģeri” saimnieks, gandrīz deviņdesmit gadus vecais Ernests Bērtulsons. Viņa meita dzīvoja Daugavpilī un nolēma ņemt tēvu pie sevis, bet Svetlanai un Vladimiram piedāvāja pārcelties uz nu jau tukšo māju, izmantot saimniecības ēkas, tādējādi nododot „Švāģerus” bezatlīdzības lietošanā, lai viensēta ar gandrīz simts gadus ilgu un bagātu vēsturi netiktu izzagta vai kā citādi iznīcināta. „Ejiet un dzīvojiet. Mēs būsim laimīgi, ja tēva mājas tiks saglabātas un iegūs otru dzīvi.”
„Rudinišķi bija mana dzimtene, kādreiz šeit pagāja mana bērnība un jaunība, šeit iesāku skolas gaitas. Tā nu es, lai arī bez īpaša entuziasma, atgriezos dzimtajā pusē. Mālkalnē man bija daudz paziņu, bet šeit pat nebija ar ko pārmīt vārdu. Taču ar laiku pieradu,” stāsta Svetlana. Savukārt dzīvesbiedrs Vladimirs, īsts laucinieks, kuram labi zināmi gan lauku dzīves plusi, gan mīnusi, ar prieku pārcēlās uz Rudinišķiem un pēc agrākās dzīvesvietas it nemaz neilgojas: „Es šeit esmu īstajā vietā. Man ļoti patīk vientulība. Neciešu steigu un ja man kāds traucē, kā arī nevēlos traucēt citiem. Mēs esam pieticīgi un laimīgi savā dzīvē – gluži kā vientuļnieks Robinsons uz salas. Bagātība mums nav svarīga.”
Galvenais – krāsns un pirts
Kad Širokovi pārcēlās uz „Švāģeriem”, māja bija gana labā stāvoklī un piemērota dzīvošanai. Pirmām kārtām bija nepieciešams kosmētiskais remonts, kā arī jānovērš daži bojājumi. Vladimiram, kuram ir „zelta rokas””, tas neradīja problēmas. Taču kardināli viņš neko nemainīja. Mājā bija uzmūrēta senlaicīga krievu krāsns, kura aizņēma diezgan daudz vietas, taču dzīvesbiedri to nenojauca un nepārmūrēja, lai ierīkotu mūsdienīgāku apkures sistēmu: „Pirmkārt, krāsns – tas ir retums un mūsu mājokļa simbols, otrkārt, mazmeitām ļoti patīk uz tās gulēt. Turklāt krāsnī var gatavot dažādus ēdienus ar īpašu un neatkārtojamu garšu, dažkārt mēs to darām. Šādas krāsns nav nevienam.”
Vladimirs paskaidroja, ka viņi dzīvo piecu sienu mājā. Lai gan mūsdienās ne visi zina, kāpēc šo mājokli tā sauc, taču viss ir pavisam vienkārši – četru sienu māja no vienas sienas līdz otrai nodalīta ar vēl vienu sienu.
Tomēr Vladimirs visvairāk priecājās par to, ka viensētā bija labi saglabājusies „melnā”” pirts. Saimnieks, liekot lietā savas prasmes un fantāziju, no pieejamajiem materiāliem izgatavoja lielisku katlu, tādējādi „melno” pirti pārvēršot „baltajā”. Mēs tikāmies sestdienā, un viensētas saimniekus jau gaidīja karsti sakurinātā „baltā” guļbaļķu pirts: „Kas gan var būt patīkamāk, kā nomazgāties un nopērties ar bērzu slotām savā pirtī. Šādu baudījumu nespēj aizstāt nekas. Pēc pirts jūties gluži kā no jauna piedzimis.”
